Sarunas ar vecākiem

Vai uzsākuši ģimenes dzīvi, mēs bieži esam aizdomājušies, kādi vecāki vēlamies būt? Tādi kā visi!?

Tas nozīmē, ka mūsu ikdienu aprij steiga un pārnākuši mājās pastāvīgi konstatējam: "Ak, kāds nogurums! Bet bērnam taču kaut kas ēst vēl jāgatavo! Un, šķiet, viņš jau vairākus vakarus nav kārtīgi nomazgājies. Būtu jāpavēro, kā veicas ar mācībām!"

Bieži aizmirstam vai pat neaizdomājamies, ka mūsu bērns vairāk par visu vēlās parunāties, kaut ko pajautāt, lai izzinātu pasauli. Bērns gaida glāstus, mīlestību, uzmanību, maigus pieskārienus, uzmundrinošus vārdus. Bet mums nepietiek laika, jo jau paši esam pie televizora, vai mūs gaida draugu bariņš ar vīna pudeli. Tad bērns paliek malā, kā steigā veikalā iegādāts priekšmets, kuru ar mierīgu sirdi var "ievietot" kādā mājas kaktiņā. Gan jau viņš nepazudīs! Lai nevienam netraucētu, viņam tiek atļauts arī kaut kas no aizliegtā augļa. Tā ir šī laikmeta sērga - pavadīt dienas lielāko daļu galvu iebāzušam datorā vai televizorā.

Ja bērna audzināšanas režīms būtu pārdomāts, to faktiski nevajadzētu pieļaut. Citreiz par tādu rīcību bērns tiek norāts. Taču mūs noteikti pārsteigs bērna iebildumi: "Jā, bet tad kad pie mums ciemojās Inas tante ar Gata onkuli, jūs TO man atļāvāt!"

No tā nevajadzētu secināt, ka vecāki nemīl savus bērnus. Tomēr šī mīlestība nedrīkst izjaukt viņu ikdienas ritmu. Bērns, tas ir pats par sevi noticis fakts, piedzimis un viss. Ne katrreiz plānots. Tālāk! Gan jau kaut kā viss ritēs savu gaitu!

Taču aizskrien gadi, un mēs apjaušam, ka paši sirmojam, bet bērns, gluži vai nemanot, ir jau izaudzis. Vai viņš ir ticis pietiekami mīlēts, glāstīts, saprasts?

Uz konsultāciju atnāca 27 gadus veca Robespjēra tipa sieviete, kura apprecējusies ārzemēs nesaderīgā laulībā ar Jeseņinu (sociālā pasūtījuma attiecības). Ģimenē ir četrarpus gadus vecs dēls, kurš nerunā. Māte vēlējās noskaidrot, kā viņai rīkoties, lai viņš sāktu runāt. Jautājām, vai viņa pietiekami bērnu ir mīlējusi. Viņa atbildēja - jā, jo viņš ticis gan paēdināts un gan apkopts. Bet uz jautājumu, "kā izpaudās Jūsu mīlestība uz bērnu? Vai Jūs viņu ņēmāt rokās, glāstījāt, samīļojāt, mierinājāt, kad viņš raud, sarunājāties?", viņa atbildēja: "Man ir nepatīkami mīlināties ar bērnu. Es uzskatu, ka tas nav vajadzīgs un es viņam maz pieskāros. Kad viņš raudāja, es viņu ieliku kaktā, citā telpā. Kā es varu sarunāties ar bērnu, kurš nerunā?" Paralēli tam, bērns vēroja viņu nesaskaņas ģimenē, kurās notika pat kaušanās.

Protams, viņai tika paskaidrots ar zēnu ir ļoti daudz jānodarbojas un jāizrāda liela miesiska mīlestība, skatoties viņam virsū ir lēni jāizrunā vārdiņi, līdz viņš pamazām sāks runāt. Jaunā māte atbildēja: "Diezin vai es to varēšu."  Uz nākamo konsultāciju pat neatnāca. Kur te jūtama mātes mīlestība?

Dažās ģimenēs (pārsvarā – saderīgās pēc socionikas) bērns uzaug mierīgi, citās (nesaderīgās) rada vecākiem veselu gūzmu nepatikšanu. Taču pienāk brīdis, kad aizdomājamies – ja es to būtu domājis, sapratis toreiz…

Jo pēkšņi ieraugām pusaudzi, kurš… izaudzis ne tāds, kādu vēlējamies! Un tad mēs brīnāmies – "No kurienes šis bērns? … Kā viņš paspējis pirms laika nobriest?"

Bet mēs taču paši steidzinājām viņu augt un būt patstāvīgam, lai tikai mūs netraucē! Jo mums pašiem trūka laika. Bērnu materiāli nodrošinājām, bet likām pašam izlemt, kā rīkoties, lai tikai mūs mazāk traucētu. Mēs devām iespēju kļūt neatkarīgākam, taču atņēmām daļu no bērnības, liekot pirms laika kļūt pieaugušam.

Kur palika mūsu palīdzība, izpratne, atbalsts, spēles kopā ar viņu? Jo bērnam nav vajadzīga tikai gultas vieta un naudas maks. Tad mēs prātojam, ko varētu darīt, lai vēl kaut ko pagūtu izglābt.

Vai daudz esam darījuši bērna labā, lai viņš uzaudzis justos laimīgs? Jebšu tikai reizēm paspēlējamies ar viņu kā ar dzīvo lelli, pirms bērns nebija iemācījies paust savas vēlmes. Bet kā bija tad, kad viņam bija skumji? Vai kļuvām bērnam par vistuvāko cilvēku? Vai bieži bērns izjuta miesas siltumu, tuvu piespiestu mūsu ķermenim? Tas bija gan gods, gan privilēģija kļūt tādam. Un bezgalīga laime, ko atskārstam tikai tad, kad sākam sirmot.

Ja pajautātu katrs sev šobrīd: "Kā es ar šodienas prātu rīkotos 20 gadus atpakaļ? Ko es attieksmē pret bērnu nekādā gadījumā nedarītu? Vai izdarītu?"

 

Turpmāk vēl: "Kurā pusē es nostāšos?"