Sarunas ar vecākiem

 

Vai uzsākuši ģimenes dzīvi, mēs bieži esam aizdomājušies, kādi vecāki vēlamies būt? Tādi kā visi!?

Tas nozīmē, ka mūsu ikdienu aprij steiga, un, pārnākuši mājās, pastāvīgi konstatējam: Ak, kāds nogurums! Bet bērnam taču kaut kas ēst vēl jāgatavo! Un, šķiet, viņš jau vairākus vakarus nav kārtīgi nomazgājies. Būtu jāpavēro, kā veicas ar mācībām!

 

Bieži aizmirstam vai pat neaizdomājamies, ka mūsu bērns vairāk par visu vēlas parunāties ar mums, kaut ko pajautāt, lai izzinātu pasauli. Bērns gaida arī glāstus, mīlestību, uzmanību, maigus pieskārienus, uzmundrinošus vārdus.

Bet mums nepietiek laika, jo jau paši atkal esam pie televizora, vai mūs gaida draugu bariņš ar vīna pudeli. Tātad bērns paliek malā, kā steigā veikalā iegādāts priekšmets, kuru ar mierīgu sirdi var iemest kādā mājas kaktiņā. Gan jau viņš nepazudīs! Lai nevienam netraucētu, viņam tiek atļauts arī kaut kas no aizliegtā augļa. Tāda ir šī laikmeta sērga - pavadīt dienas lielāko daļu galvu iebāzušam datorā vai televizorā.

 

Ja bērna audzināšanas režīms būtu pārdomāts, to šāda attieksme nebūtu pieļaujama. Citreiz par pārlieku televizora skatīšanos bērns tiek norāts. Un tad mūs pārsteigs bērna iebildums: Jā, bet tad kad pie mums ciemojās Inas tante ar Gata onkuli, jūs TO man atļāvāt!

 

Tas nebūt neliecina, ka vecāki nemīl savus bērnus. Tomēr šāda mīlestība nedrīkst izjaukt viņu ikdienas ritmu. Bērns - tas ir pats par sevi noticis fakts, piedzimis un viss. Ne katrreiz plānots.  Gan jau kaut kā viss ritēs savu gaitu!

Taču skrien gadi, un mēs apjaušam, ka paši sirmojam, bet bērns, gluži vai nemanot, ir jau izaudzis. Vai viņš ir ticis pietiekami mīlēts, glāstīts, saprasts?

 

Uz konsultāciju atnāca 27 gadus veca Robespjēra tipa sieviete (izteikti mazrunīga), kura apprecējusies ārzemēs nesaderīgā laulībā ar Jeseņinu (sociālā pasūtījuma attiecības). Ģimenē ir četrarpus gadus vecs dēls, kurš nerunā. Māte vēlējās noskaidrot, kā viņai rīkoties, lai viņš sāktu runāt. Jautājām, vai viņa pietiekami bērnu ir mīlējusi. Viņa atbildēja - jā, jo viņš ticis gan paēdināts un gan apkopts.

Bet uz jautājumu, kā izpaudās Jūsu mīlestība uz bērnu? Vai Jūs viņu ņēmāt rokās, glāstījāt, samīļojāt, mierinājāt, kad viņš raudāja, sarunājāties ar viņu?

Viņa, pārsteidzot mani, atbildēja: Man ir nepatīkami mīlināties ar bērnu. Es uzskatu, ka tas nav vajadzīgs, un es viņam pieskāros maz. Kad viņš raudāja, es viņu ieliku kaktā, un citā telpā. Kā es varu sarunāties ar bērnu, kurš nerunā?" Paralēli tam, bērns vēroja viņu nesaskaņas ģimenē, kurās notika pat fiziska ietekmēšana.

 

Protams, viņai tika paskaidrots, ka ar zēnu ir ļoti daudz jānodarbojas un jāizrāda arī miesiskā mīlestība, skatoties viņam virsū, lēni izrunājiet vārdu, līdz viņš pamazām sāks atkārtot un runāt. Jaunā māte atbildēja: Diezin vai es to varēšu! 

Uz nākamo konsultāciju viņa pat neatnāca. Kur te jūtama mātes mīlestība?

Dažās ģimenēs (pārsvarā – saderīgās pēc socionikas) bērns uzaug mierīgā atmosfērā, citās (nesaderīgās) rada vecākiem veselu gūzmu nepatikšanu. Taču pienāk brīdis, kad aizdomājamies – ja es to būtu domājusi, sapratusi toreiz

Jo pēkšņi ieraugām pusaudzi, kurš… izaudzis ne tāds, kādu vēlējamies! Un tad mēs brīnāmies –

No kurienes šis bērns? … Kā viņš paspējis pirms laika nobriest?

      Bet mēs taču paši steidzinājām viņu augt un būt patstāvīgam, lai tikai mūs netraucē! Jo mums pašiem trūka laika. Bērnu materiāli nodrošinājām, bet likām pašam izlemt, kā rīkoties, lai tikai mūs mazāk traucētu. Mēs devām iespēju kļūt neatkarīgākam, taču atņēmām daļu no viņa bērnības, liekot pirms laika kļūt pieaugušam.

 

Kur palika mūsu palīdzība, izpratne, atbalsts, spēles kopā ar viņu? Jo bērnam nav vajadzīga tikai gultas vieta un naudas maks. Tad mēs prātojam -  ko varētu darīt, lai vēl kaut ko pagūtu glābt.

Vai, daudz esam darījuši bērna labā, lai viņš, uzaudzis justos laimīgs? Jebšu tikai reizēm paspēlējamies ar viņu kā ar dzīvo lelli, pirms bērns nebija iemācījies paust savas vēlmes. Bet kā bija tad, kad viņam bija skumji? Vai kļuvām bērnam par vistuvāko cilvēku? Vai bieži bērns izjuta miesas siltumu, tuvu piespiestu mūsu ķermenim? Tas bija gan gods, gan privilēģija kļūt tādam. Un bezgalīga laime, ko atskārstam tikai tad, kad sākam sirmot.

Varbūt ir vērts šobrīd pajautāt sev: Kā es ar šodienas prātu rīkotos pirms  20 gadiem, kad auga mans bērns? Ko es attieksmē pret bērnu nekādā gadījumā nedarītu? Vai darītu?