Kādas spēles bērnam vajadzīgas

      

Gandrīz ikvienā ģimenē dzimst bērni kā mīlestības apliecinājums un dzimtas turpinājums. Ne katrreiz vecāki zina, kā audzināt bērnu, kā viņu izprast, kādas rotaļlietas iegādāties, kā reaģēt uz dzimumam neatbilstošu uzvedību. Šajā sarunā pastāsim par rotaļlietu izvēli.

Tikko piedzimis bērns nereaģē ne uz krāsu, ne gaismu, ne uz balsi, ne arī uz trokšņiem. Tikai trešajā mēnesī zīdainis ievēro priekšmetus kustībā un reaģē uz skaņu. Tāpēc arī zīdaiņiem rotaļlietas ir spilgtā krāsā un viņas ar nolūku tiek gatavotas, lai pieskaroties grabētu.

 

       Gan zīdainis, gan bērns vecumā līdz 2 gadiem spēles neizvēlās pats, bet to dara vecāki. Bērnu piesaista kustīgi un graboši priekšmeti. Arī krāsas bērns šajā vecumā vai nu neizšķir, vai izšķir ļoti vāji. Krāsa viņam parasti asociējas vairāk ar kādu iepazīta priekšmeta krāsu. Piemēram, nepilnus divus gadus vecs bērns, ieraudzījis uz ceļa starp akmentiņiem oranža ķieģeļa lausku, iesaucās, ka tas ir mandarīns. Tātad viņam krāsa asociējas ar kādu jau iepazītu priekšmetu – mandarīnu, apelsīnu u.tml.

       Tiklīdz bērns sācis staigāt, viņš sāk izvēlēties spēles pats – spēlējas ar tām rotaļlietām, kuras viņu piesaista un liekas interesantas. Vecākiem būtu svarīgi novērot un pievērst uzmanību, kam bērns dod priekšroku – rūpnieciski ražotām spēļlietiņām vai praktiskiem priekšmetiem. Vecāki bieži vien neapzinās, cik ļoti nodara bērnam pāri, ja iegādājas rotaļlietas tikai pēc savas izvēles, un ņemot vērā bērna dzimumu. Piemēram, pieņemts domāt, ka zēnam vajag vīrišķās rotaļlietas, bet meitenei – sievišķās. Bieži bērni pat tiek kaunināti, ja izvēlas neatbilstoši savam dzimumam domātās rotaļlietas. Piemēram, tiek teikts, kurš zēns spēlējas ar lellēm vai kura meitene dzen naglas un kāpj kokos.

       Var gadīties šāda situācija: vecāki ar meitu ciemojas pie saviem draugiem, kuru ģimenē aug vienaudzis dēls, un meitenīte ar azartu ķeras klāt viņa mašīnām un citām izteikti zēniskām spēļlietiņām. Draugu ģimene ir izbrīnīta, sakot, ka mūsu zēns gandrīz nepievērš uzmanību savām rotaļlietām. Bet vai atceraties, kad viesojāmies pie jums, viņš ļoti labprāt spēlējās ar jūsu meitas lellēm.

 

      Kā to izskaidrot? Vai bērniem tik ātri apnīk savas rotaļlietas? Varbūt tur ir kāds cits noslēpums? To spēj izskaidrot socionika.

 

      Socionikas eksperte Filatova ir pirmā, kura izdalījusi tādas maz pazīstamas uzvedības īpatnības cilvēkos, kā sievišķās un vīrišķās iezīmes. Tas nenozīmē, ka visiem vīriešiem piemīt tikai vīrišķās vai sievietēm tikai sievišķās iezīmes! Mēs ceram, ka daudzi lasītāji būs pamanījuši sievišķīgas iezīmes vīriešos un otrādi. Ne velti sabiedrībā pastāv daudzi nicinoši teicieni kā vecis brunčos un vecene ar „olām” u.tml.

       Tātad, ja bērns piedzimst ar izteikti sievišķām iezīmēm, neskatoties uz dzimumu, tad viņu vairāk iepriecinās sievišķās rotaļlietas. Jā, nepārpratāt, tanī skaitā arī zēni! Un otrādi – ja bērns piedzimst ar izteikti vīrišķām iezīmēm, tad viņš izvēlēsies tādas rotaļlietas, kuras labprātāk izvēlas zēni.

      Lai tu, lasītāj, labāk saprastu, sniedzam paskaidrojumu. Sešpadsmit sociotipus autore sadalījusi: sešos - izteikti sievišķos, septiņos -  izteikti vīrišķos un atlikušie trīs līdzvērtīgi vīrišķam un sievišķam (androgēnie) tipam. Tas konkrētāk aprakstīts sadaļā Sievišķās - vīrišķās iezīmes sociotipos.

 

 

          Sievišķie tipi ir:

  • Jeseņins, Dimā, Dostojevskis, Hakslijs, Hamlets un Igo.

       Vīrišķie tipi:

  • Gabēns, Robespjērs, Maksims, Donkihots, Žukovs, Džeks un Štirlics.

       Androgēnie tipi:

  • Balzaks, Draizers, Napoleons.

       Atzīsimies, vecāki, ka līdz zināmam vecumam mēs bērnam pārsvarā pērkam tās rotaļlietas, kuras atbilstoši sava bērna dzimumam izvēlamies paši. Taču, zinot bērna sociotipu, mēs iepriecinātu viņu, iegādājoties  rotaļlietu atbilstoši gendēram (dzimumam). 

     Turpmākajā dzīvē tie būs viņa sadzīves priekšmeti un veidos viņa dzīves ainu. Sievišķajiem tipiem patiks humānās profesijas, kurās viņi būs veiksminieki. Savukārt vīrišķajiem tipiem gandarījumu sagādās darbs ar skaitļiem, lietām un faktiem.

     Ģimenēm ar ierobežotiem naudas līdzekļiem svarīgi nopirkt pareizo spēļlietu bērnam.

      Mīļie vecāki! Ja meitenīte ir piedzimusi ar izteiktām vīrišķām iezīmēm, neliedziet viņai spēlēties ar vīrišķām mantām vai vīrišķām spēlēm, jo jūs viņu nepāraudzināsiet. Vēl vairāk, jūs bojāsiet viņas psihi. Tāpat nekauniniet zēnus, kuri labprāt spēlējas ar meiteņu rotaļlietām un kuriem bērnudārzos ir tieksme uzturēties starp meitenēm. Visticamāk, ka šīs iezīmes gan vecāki, gan bērnudārza audzinātāji pamana. Pacenšaties viņu respektēt!

       Piemērs no dzīves. Kāds Žukova tipa vīrietis, kurš šķīries ar savu sievu, paņēma savā aprūpē četrus gadus vecu meitenīti Jeseņinu. Tēvs ļoti mīlēja meitiņu, tas bija manāms. Meitenīte ikdienā dzīvoja ar aukli, tēvs viņas bieži apciemoja. Novēroju, ka tēvs šādos brīžos meitenīti gribēja iepriecināt ar jaunām rotaļlietām, un vienu reizi viņš uzdāvināja ekskavatoru. Meitenīte paskatījās uz zēnu rotaļlietu, ielika pirkstiņu mutē un pat nepiegāja pie ekskavatora. Tēvs gaidītā iepriecinājuma vietā saņēma noskumušu meitas sejiņu.

       Kādu citu reizi tēvs meitenītei atveda trīsriteni, un diezgan bravurīgā veidā mācīja viņai braukt pa šauru celiņu. Meitenītei drebēja rokas, viņa trīcēja, bija sasārtusi un nosvīdusi. Vēl pēc divām nedēļām pamanīju, ka tēvs noņēma trešo riteni un lika meitenītei braukt ar diviem riteņiem. Tēvs meitenītei lika sēsties uz velosipēda un mīt, meitenīte nevarēja noturēt līdzsvaru un raudāja. Manai pacietībai pienāca gals, jo redzēju, cik ļoti satraukts bija bērns. Un tad es iejaucos, sakot meitenītes tēvam, ka nevajag piespiest meiteni braukt ar riteni, jo viņa nav tam gatava. Uz to viņš man atbildēja sekojoši: Viņai jānorūdās, es nepieļaušu, ka viņa izaug par mīkstčauli! Es drīzumā viņu vedīšu uz boksa treniņiem.

 

       Protams, zinot tēva sociotipu, es pat nemēģināju izskaidrot socionikas teoriju, taču runāju par to ar aukli (Dimā tips). Es pastāstīju auklei, ka šai meitenītei vajag ļoti sievišķīgas spēļlietiņas, mīkstus priekšmetus, kopā ar viņu zīmēt un klejot fantāziju pasaulē. Reiz viņai iedāvināju dažas lelles un novēroju, ka meitenīte ar šīm lellēm katru dienu gāja dārzā un cēla viņām sapņu pilis, sarunājās ar viņām. Viņa salasīja nokritušos pūpolus, sanesa lellēm apkārt. Pūpolos viņa saskatīja cilvēkus, savus draugus, un pārsteidzoši, ka nepilnu piecu gadu vecumā viņas fantāzijām nebija robežu.

       Ļoti līdzīgi var gadīties ar sievišķo sociotipu zēniem.

       Ja novērojat, ka bērns vēlas spēlēties ar praktiskām lietām, piemēram, karotēm, bļodiņām u.c. priekšmetiem, tad visticamāk, ka dzīvē viņš būs praktiķis, kāds no sensorajiem tipiem.

       Ja bērns dod priekšroku zīmēšanai, aizrautīgi un atkārtoti pēta bildes grāmatās, ļoti ticams, ka viņš būs kāds no intuitīvi ētiskajiem sociotipiem. Ir zināms gadījums, ka kāds maziņš Dostojevskis jau no 4 gadu vecuma neizlaida no rokām smago lielo Bidstrupa karikatūru grāmatu. Sakrustojis kājiņas gultā un atspiedis uz celīšiem smago grāmatu, viņš vēroja un pētīja to stundām ilgi. Bieži viņš prasīja mātei pastāstīt stāstiņu par kādu konkrētu ieraudzīto zīmējumi. Tātad skaidri bija pamanāmas intutīvā un ētiskā iezīmes.

      Nekauniniet pusaudzi gadījumos, kad viņa uzvedība nav atbilstoša dzimumam! Nekauniniet meiteni, ja viņa grib kāpt kokos, spēlēt kara spēles! Un zēnu, ja viņš spēlē žēlsirdības māsu, ārsti, aukli, jo tādā veidā jūs viņu traumēsiet. Nebaidieties, tās nekādā gadījumā nav novirzes no normas!