Deja kā intimitātes sastāvdaļa

 

Lai pasaulē saglabātos dzīvā radība un augu valsts, Daba ir parūpējusies par tās neizzušanu. Tas, kā notiek partnera meklēšana un satuvināšanās, arī ir paredzēts pēc dabas likumiem. Taču pats cilvēks ar savu iejaukšanos šos procesus spējīgs veicināt vai bremzēt. Piemēram, lai neizzustu augu valsts, paredzēts, ka katrs augs izdala aromātu vai izsvīdumu, kas pievilina kukainīšus, kuri to apputeksnē. Taču, ja augu ienes ierobežotā vai noslēgtā telpā, ir speciāli jādomā par apputeksnēšanu.

Dzīvnieku pasaulē tieksme pēc pretējā dzimuma izpaužas dabiski. Mātīte vai tēviņš pilda noteiktus rituālus ar kustībām, izdod skaņas, mātītēm izdalās sekrēti, kurus tēviņš saož pa gabalu un tiek pievilināts. Tēviņam rodas dabīga tieksme pēc mātītes, un, uztvēris šos signālus, tuvojas viņai. Tā daba ir panākusi dzīvnieku neizzušanu.

Cilvēks ir humāns radījums, arī viņam ir izteikta dabiska tieksme pēc pretējā dzimuma, taču partnera izvēlē līdzdalību ņem prāts. Cilvēka prātu katrā noteiktā kultūrā regulē tā laika tradīcijas.

Kapitālistiskajā iekārtā augstdzimušās lēdijas tika speciāli sagatavotas dzīvei, ievietojot pansijās vai institūtos, kur viņām mācīja uzvedības manieres, žestus, gaitu, ģērbšanās kultūru, etiķeti. Tolaik uzskatīja, ka sievietei ir negods pirmajai izrādīt simpātijas pret partneri. Arī sievietes atzīšanos vēlmē pēc intimitātes vērtēja kā vulgāru un nepieļaujamu. Tad ievērojams skaits laulību tika noslēgts aprēķina pēc. Tolaik nebija pieņemts iztirzāt un apspriest attiecību problēmas, kaut gan tas tika pasniegts kā sevišķs notikums bulvāru žurnālos. Bagātnieki nestrādāja, bet izklaidējās no vienas balles otrā, savukārt trūcīgie bieži palika pat neprecēti.

Periods, kuru sauca par sociālistisko iekārtu, krasi izmainīja iepriekš minētos ieradumus. Izveidojās un nostiprinājās ieradums rīkot deju vakarus, kurus varēja apmeklēt ikviens.

Daba katram cilvēkam devusi vēlmi sastapt pretējo dzimumu, un parasti katrs apzinās, kā viņu atrast. Šajā periodā tas visbiežāk notika deju vakaros. Prasmi dejot sociālisma laikā jaunietes apguva pašas, kas notika kopmītnēs, skolās, internātos. Katra zināja, ka dzīvē deja ir neatņemama sastāvdaļa.

Visu sociālisma laiku arī pieaugusi sieviete sapņoja un gaidīja deju vakarus, kuri bieži notika gandrīz katrā pagastā vai lielākā iestādē. Nepilngadīgajiem pieaugušo pasākumus apmeklēt bija liegts, līdz ar to jaunieši tika turēti disciplīnā un sociālā aizsardzībā. Krietni retāk bija izvarošanas vai agrīnas grūtniecības gadījumu.

Saskarsmē ļoti svarīgu lomu veica partneru tuvība vai tiešais kontakts dejas laikā. Tieši dejā sajustie signāli ļauj saprast, vai partnera tuvums izraisa patiku un pievilcību, vai pilnīgi atgrūž.

Sieviete posās un gaidīja deju vakarus kā svētkus, par ko liecina arī atspoguļojumi filmās. Vasarās tās bija zaļumballes, kurās dejas notika līdz rīta gaismai. Ikviens deju apmeklējums deva prieku un enerģiju turpmākai darba nedēļai. Visbiežāk dzīves draugs un pirmā mīlestība tika atrasta dejās. Tolaik satuvināšanās nenotika ātri. Pāris cerējās gadu, pat ilgāk, bieži dejas laikā nerisinot nekādas problēmas, necenšoties skaidrot jūtas, un vīrietis baidījās aizvainot sievieti. Tikai ar pacietību un jūtu „noraudzēšanu” pamazām dzima mīlestība. Ar to izskaidrojams, ka tā laika laulības bija daudz noturīgākas.

Pastāvēja arī tāds nerakstīts likums, ka partneris jāiepazīst vismaz gadu, un starp viņiem nedrīkstēja būt intīmas attiecības. Tikai tad drīkstēja cerēt, ka vecāki dos atļauju precēties. Bez tam, kāzu rituālā ietilpa sievietes goda apliecināšana. Pēc kāzu nakts jaunlaulātos modināja vedēji, tiem publiski bija jāparāda palags, uz kura atspoguļojās sievietes nevainības zaudēšana. Ja uz tā nebija asiņu traipa, sievietes gods tika apšaubīts. Dažkārt līgavainis pat pameta līgavu.

Par nožēlu jāatzīst, ka deja kā neatņemama atpūtas sastāvdaļa un iepazīšanās rituāls šajā globalizācijas un tehnikas laikmeta kultūrā ir gandrīz izskausta. Kāpēc tas noticis?

Šajā brīdī atsauksim lasītajam atmiņā rakstu „Kvadru cikliskā maiņa pasaulē”, kurā tika stāstīts par noteiktas kvadras valdīšanu kultūrā. Atgādinām, ka sociālisms bija 2.kvadras laiks, kurā kultūra, māksla, izglītība bija pakļauta striktiem un noteiktiem valsts norādījumiem. Tie bija standarti, kurus nedrīkstēja pat apspriest. Taču šajos standartos bija ietverts un skaidri norādīts darbs un atpūta. No cilvēkiem pieprasīja darbu, bet tika nodrošināta arī pilnvērtīga atpūta. Otrā kvadra gādā par nācijas saglabāšanu un saliedēšanu, novēršot demogrāfiskās krīzes. Tanī periodā kultūra baudīja uzplaukumu, jo izdevumus sedza valsts. Tas bija pacilāts laiks.

Kādam varētu likties, ka labumu bija smieklīgi maz, bet cilvēkus bieži neapmierina, kas tiek dots. Taču sociālismā neuzpeldēja tāda sērga kā iepazīšanās un vientulības problēma. Ja sastapa vientuļos, tad tās bija sievietes, kuru vīri bija krituši karā.

Kultūras nami arī šobrīd nav pazuduši, taču uz tiem skatās kā uz arhaisku atlieku. Jāpiekrīt, ka tehnikas laikmetā, ienākot internetam, krasi un mānīgi mainījās cilvēku domas par iepazīšanos un kontaktu veidošanu. Cilvēki naivi noticēja, ka iepazīšanās ir kļuvusi vieglāka un brīvāka, un radušās neskaitāmas iespējas.

Šim iepazīšanās veidam nav nākotnes, jo cilvēka smadzenes ir augstu attīstītas, tāpēc ar interneta starpniecību ierosinātās jūtas var pielīdzināt mehāniskai vajadzību apmierināšanai. Bez tam, aiz „interneta sienas” pazudusi morāle un kautrība. Partneri, atrodot viens otru un norunājot tikšanos, nespēj izjust jūtu uzbangojumu, ko gūtu tiešā dejas kontaktā. Viņu jūtas ir iedomātas, bet nav reālas.

Nenoliedzami, ka vīrietis ir un paliek mednieks, kurš dažkārt var apmierināties tikai ar kailiem seksa kontaktiem. Taču sievietei ir ģimenes ligzdas veidotājas loma, un viņai ir nepieciešamas ilglaicīgas attiecības.

Balles nebija tikai formāls un mākslīgu attiecību veidošanas veids. Uz balli gāja jebkurš, kurš vēlējās sajust svētkus, atrauties no ikdienas rutīnas un iegūt draugus, tajās bieži pavisam negaidīti sastapa mīlestību.

Ja šobrīd, pēc interneta iepazīšanās, kāds tiek aicināts uz tikšanos, tas tomēr ir neprātīgs solis, jo te bez zemtekstiem uz tikšanos aiziet tikai divi, visbiežāk kaut ko ļoti cerot no otra. Tas kaut kādā veidā sasteidzina iepazīšanās etapus, kurus iespējams iedalīt četros posmos. Taču deju zālē sastapšanās nebija mērķēta ļoti personīgi, tajās tika dota iespēja meklēt variantus. Tolaik iepazīšanās un tuvāki kontakti prasīja atbildību no katra.

Ir maldīgi domāt, ka pienācīgas priekšzināšanas par iepazīšanos tikušas sniegtas skolās. Kā reaģēt uz partneri, kā valdzināt, kā izturēties, kā tuvoties viņam, to katram cilvēkam ir iedevusi daba. Taču tehnikas laikmets ir atņēmis šo tiešo kontaktēšanos, un cilvēks jūtas apmulsis.

Šajā kultūras periodā visatļautība ir aizgājusi pārāk tālu, par to neviens nenes atbildību, tāpēc šī laika ballītēs, kuras faktiski apmeklē tikai tīņi, jaunieši jau pirmajā tikšanās reizē atļaujas skūpstīties, piedzerties un tuvoties intīmi pat ar vairākiem partneriem vienā vakarā. Faktiski uz „asfalta” ir noliktas cilvēku jūtas, kuras var kurš katrs mīdīt kājām. Ja palasa atklātās vietnes, cilvēkus samulsums un vientulība ir atspoguļota dažādos rakstos, taču palīgā saucienus Balzaka valdīšanas laikā nesagaidīs.

Interesanti konstatēt, ka katrs periods kultūrā intimitātes atklātību pauž caur sievietes tērpu. Simts un pat vairāk gadu iepriekš sievietei līdz laulības nodibināšanai neklājās rādīt atkailinātus plecus, un tērpi bija līdz zemei, saglabājot noslēpumā sievietes intīmās zonas un liekot vīrietim aizdomāties, kas ir zem tā.

Sociālisma laikā tērpu garums samazinājās un parādījās dziļāki kakla izgriezumi, sievietei bija tendence apslēpt intīmās vietas un no seniem laikiem manierēs bija saglabājies kautrīgums. Arī tā laika nerakstītais likums skanēja, ka sievietei jāpaliek noslēpumainai pret vīrieti, kaut arī koķetai, bet tomēr kautrīgai.

Taču mūsdienās sievietes tērpa garums ir samazinājies līdz maksimumam, dažkārt tikko apsedzot dzimumorgānus. Bieži pat skolā meitenes staigā ar atsegtiem lencīšu veida tērpiem, ka krūtis gandrīz līdz pusei ir atsegtas. Tas liecina par visatļautību kultūrā. Lai arī vīriešiem to ir patīkami vērot, taču viņi paši ir atzinuši, ka, dienas laikā vērojot puskailās sievietes, viņi neskaitāmas reizes uzbudinās un vakarā pie sievas uzbudināties nespēj.

Kamēr cilvēki netiksies tiešā kontaktā un kāds nenesīs par to atbildību, arvien vairāk būs sastopami vientuļnieki. Lielākā katastrofa ir tā, ka pie vientuļajiem pieskaitāma māte ar bērniem bez tēva.

 

 

Pēc šī raksta publicēšanas mums pienāca daudzi zvani. Sarunās mums tika izteikti papildinājumi.

Šībrīža ikdiena ir tāda, ka cilvēks pārsvarā uzturas tikai vienā - savā kolektīvā, radu vai draugu lokā, un viņam gandrīz nav iespējams iekļūt citā vidē. Senās tradīcijas satikties deju laukumā radīja iespēju iekļūt citā vidē, bieži pat atrast sev partneri.

Vēl izskanēja cita doma. Biznesa sieviete pēc kāda laika šķīra laulību un kļuva vientuļa. Viņa ar pārsteigumu konstatēja, ka bijušajā draugu lokā viņa kļuva sāncense precētām sievām. Pēkšņi uz viņu skatījās kā uz valdzinātāju ar nolūku. Bijuši gadījumi, kad viņa tikusi nosaukta necenzētā vārdā tikai tāpēc, ka kādas paziņas vīrs slēgtā ballītē viņu uzlūdzis uz pāris dejām. Viņai nav bijusi doma kādu ar nolūku valdzināt. Arī viņa piekrita šim rakstam, ka nav iespējams atrast citu - neitrālu vidi, kur aiziet atpūsties un varbūt atrast partneri.

Vēl saņēmām zvanu no profesionāla deju pasniedzēja. Viņš bija sajūsmināts par šo rakstu, pievienojās mūsu uzskatam un teica, ka deju pāru atlasē tiešām iespējama saderīga partnera piemeklēšana. Taču viņš piebilda, ka sporta dejās visticamāk tiek ņemti vērā citi noteikumi.