Alberts Einšteins: sociotips Balzaks, psihotips Einšteins

Alberts Einšteins 1895.gadā 19 gadu vecumā

Izmantotie avoti:

1) F.Herneks. Alberts Einšteins. Rīga, Liesma, 1968., 212 lpp. (atsaucēs – F.H.);

2) V.Izaksons. Einšteins - Viņa dzīve un Visums. Rīga, Dinas grāmata, 2010., 671 lpp. (atsaucēs - V.I.)

Par Albertu Einšteinu (1879.-1955.), tāpat kā par daudziem aizgājušu gadsimtu izciliem pētniekiem tiek stāstītas leģendas un sacerētas anekdotes. Viņa biogrāfiju centušies aprakstīt daudzi autori, dīvainā kārtā dažas ar viņa personību saistītās leģendas, gluži kā „infekcijas slimības” ir pārgājušās no vienas Einšteina biogrāfijas citā ar atšķirīgu stāstījumu. Tas apgrūtina Alberta garīgās pasaules izpratni. Kā pats Einšteins bija izteicies, brīdī, kad viņam tika jautāts par Kantu viņš atbildējis, ka katram filozofam ir savs Kants. Tas pats attiecināms uz dažādiem autoriem, kuri aprakstījuši Einšteinu – katram viņiem ir savs Einšteins (F.H., 7.lpp.).

Vienam no visdižākajiem vāciešiem Albertam Einšteinam ir iedalīta īpaša vieta jaunākās dabas zinātnes vēsturē. Viņš stāvējis pagrieziena krustpunktā no vecās uz jauno fiziku, kā realitātes teorijas izstrādātājs viņš pilnveidojis klasisko elektromagnētiskā lauka fiziku un vienlaikus pamatojis jaunu mācību par telpu, laiku un gravitāciju. Darbodamies molekulārajā fizikā, viņš veicis pētījumus par siltuma kustību. Pētot termiskā strāvojuma graudaino dabu, atklājis atomfizikas laikmetu. Atomfizikas jomā viņš devis atslēgu atoma kodola enerģijas atklāšanai (F.H., 9.lpp.).

Kaut arī daudzu diženu zinātnieku ģenialitāte tiek apbrīnota, pat pēc viņu nāves klīst valodas, ka tie esot bijuši cilvēki ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem. Arī Einšteinu ievieto starp tādiem īpatņiem, psihologi un psihiatri joprojām pieraksta viņam atšķirīgas un savstarpēji izslēdzošas diagnozes.

Rūpīgi lasot biogrāfiskos avotus, un bāzējoties un socioinikas zināšanām, iespējams gūt izpratni un nonākt pie slēdziena, vai baumas par personu atbilst patiesībai. Tādēļ bieži līdztekus izpētāmā objekta biogrāfijai ir nepieciešams izpētīt arī radinieku un dzīves biedru dzīves stāstus, noskaidrojot viņu raksturu saderību un savstarpējās attiecības ar ģēniju. Izmantojot rakstura izpētē socionikas teoriju, iespējams veikt smalku analīzi, visbiežāk sniedzot pavisam citu skaidrojumu par ģēniju.

Pastāv liels kārdinājums to cilvēku, kurš mums ir nepatīkams un nepieņemams, ierindot „dīvaiņu skaitā”. Piemēram, introvertiem šķiet neizprotams ekstravertais, kurš atrodas regulārā kustībā un skraida apkārt, kā vēja slota, savukārt ekstravertais nespēj izprast intraverto, kurš daudz laika pavada vientulībā un labprātāk noguļ kā runcis uz mūrīša.

Sensors nespēj izprast intuītu, kāpēc viņa deguns neizjūt smakas viņa telpā, kāpēc viņam apkārt biežāk valda haoss un viņš dzīvo gandrīz kā miskastē. Intuīts neizprot, kāpēc sensorais lielāko daļu naudas iztērē, uzspicējot ārišķīgo tēlu, ja labāk varētu kārtējo reizi aizbraukt uz Turciju, vai uzkāpt kalnos, papētīt vēsturiskos pieminekļus, vai atkārtoti pārliecināties, par cik centimetriem ir saliecies Eifeļa tornis Parīzē.

Loģiskais nespēj izprast ētiskos, kādēļ viņi daudz laika tērē „klačiņu sišanai”, no kā negūst nekādu pievienoto vērtību, savukārt ētiskais neizprot sauso loģisko tipu, kurš jebko, pat jūtas pārvērš naudas izteiksmē. Un, lūk, šīs atšķirības veido priekšstatu par dīvainībām!

Daudziem cilvēkiem ar izteikti ģeniālām spējām jau piedzimstot parādās autisma, Aspergera vai citi sindromi, taču savas kaites dēļ viņi nav spējīgi izvirzīties un sasniegt tādus rezultātus, lai viņus pamanītu un iemantotu popularitāti pasaulē. Tādēļ mīts par izcili gudriem cilvēkiem un to, ka viņi vienlaicīgi sirgst ar kādu iedzimtu psihiskas dabas slimību, ceļas drīzāk no rakstura iezīmju pārprašanas un nepietiekamām zināšanām par konkrēta rakstura tipa uzvedību.

Einšteina bērnība

Einšteins dzimis 1879.gadā 14. martā kādā senlaicīgā Vācijas namā Ulmas pilsētā. Pēc sociālās izelšamās piederējis sīkburžuāzijas – sabiedrības zemākam slānim (F.H., 20.lpp.).

Bērnību viņš pavadīja zaļu koku un dārzu ieskautā namā, kas radīja lauku apvidus sajūtu. Alberts iemīlēja un izteikti jūsmoja par dabu. Varbūt šī iemesla dēļ vēlākajos gados lielpilsētas dzīve viņam bija sveša, vienmēr priekšroku deva laukiem. Berlīne, Ņujorka, kurās bija spiests dzīvot, viņu baidīja (F.H., 22.lpp.).

Viņš uzskatīja, ka nākamajam pētniekam nepieciešams iepazīt dzīvi dabā (F.H., 23.lpp.).

Einšteina tēvs bija ne visai veiksmīgs sīktirgotājs, bet māte bija muzikāli izglītota. No bērnības klausoties, kā māte muzicē, Einšteinam pielipa mūzikas mīlestība. Sešu gadu vecumā, Minhenē, Alberts apmeklēja mūzikas skolu. Sākumā viņš pretojās tam, ka māte piespieda nodarboties ar mūziku, taču drīz vien mūzika sāka viņu saistīt, vēlāk tā kļuva gandrīz par otro profesiju. Ar vijoli viņš bija nešķirams, visur to ņēma līdz (F.H., 23.lpp.). Berlīnē un ASV viņš pat ir sniedzis atklātus vijoļkoncertus un ienākumus nodevis labdarības mērķiem (F.H., 24.lpp.).

 

 

Alberts runāt iemācījās vēlu, viņu gandrīz uzskatīja par „gauso, pamuļķo, gandrīz atpalikušu bērnu”. Pirms kaut ko izteicis skaļi, sākumā pie sevis klusi, lūpas kustinot, izmēģinājis izrunāt vārdu un tad izteicis to skaļi (V.I, 26.lpp.).

Viņš vēlāk par sevi teiks, ka lēna verbālā attīstība ļāvusi ar apbrīnu vērot ikdienas parādības, kas citiem tajā vecumā nav saprotamas – telpas un laika jautājumus (V.I., 27.lpp.).

Cilvēki ar izteiktu melno darbības loģiku jau no bērnības mēdz veidot dialogu ar sevi, ja nav ar ko citu runāt. Tipi ar balto loģiku koncentrē un patur domas sevī.

Kad mazajam Albertam pirmo reizi parādīja piedzimušo māsiņu, vecāki iestāstīja, ka tā būs brīnišķīga rotaļlieta, zēns atjautājis: „Jā, bet kur tai rotaļlietai ir riteņi?” (V.I., 29.lpp.).

Melnās loģikas īpatnība ir dzīvas būtnes personificēšana ar mehānismiem (lokomotīvēm, mašīnām u.tml.).

Alberts jau bērnībā bijis vientuļnieks - kā vēlāk pats apgalvos, tas piemitis viņam visu mūžu. Viņš tiecies nošķirties no sava vecuma bērniem un nodoties nodomu sapņiem un meditatīvai apcerei (V.I., 30.lpp.).

Izteikta introversija un intuīcija.

Viņam paticies minēt mīklas, būvēt sarežģītas konstrukcijas no klucīšiem, rotaļāties ar tēvoča dāvāto tvaika lokomotīvi un celt augstus, pat līdz 14 stāviem, kāršu namiņus. Rakstura neatlaidība un nepiekāpība parādījusies jau bērnībā (V.I., 30.lpp.).

Spēcīga darbības loģika , kura vērsta uz zināšanu tūlītēju izmantošanu, atšķirībā no .

Mazā Einšteina spēja sistematizēt un atpazīt likumus, kas valda sistēmā bija daudz lielāka nekā spēja just citiem līdz, noprast un ņemt vērā, ko jūt citi cilvēki. Tas dažiem licis domāt, vai tikai zēnam nepiemīt kādi viegli attīstības traucējumu simptomi (V.I., 30.lpp.).

Tipiem ar spēcīgu darbības loģiku ir grūti saprast attiecību nozīmi, jo atrodas zemapziņā. Tādiem tipiem ir vāja empātija.

Bērnības sapņi, skola, mācības

Pirmais bērnišķīgā prātojumā veiktais eksperiments viņam nedevis mieru: „Kas notiktu, ja gaismas ātruma stariem varētu skriet līdz? Vai tam ir sakars ar speciālo realitātes teoriju?” „Kaut arī atklājums nebija loģisks, tas tomēr ir saistīts ar loģisko formu” – vēlāk viņš par to izteicās (F.H., 44.lpp.; arī V.I., 31.lpp.).

Spēcīgi izteikta baltā intuīcija - procesu un kustības modelēšana, neierobežojot to ar tiešo fizisko realitāti.

Skolas laikā no saviem klases biedriem viņš turējās savrup, jo vislabprātāk nodarbojās viens: spēlējās ar būvniecības klucīšiem, zāģēja, meistaroja. Citi viņu uzskatīja par mazo savādnieku un arī „goda vīru”, jo viņš runāja lēni, apdomīgi, cienīja patiesību un taisnību (F.H., 24.lpp.).

Pilnībā atklājās introversija un loģika, pie tam .

Einšteina bērnība vēsturei piedāvā daudz pikantas ironijas. 1935 gadā rabīns Prinstonā parādīja Einšteinam Riplija slejas izgriezumu ar virsrakstu: Lielākajam dzīvajam matemātiķim nepadevās matemātika”. Einšteins sāka smieties. „Man nekad nav bijušas grūtības matemātikā, man vēl nebija piecpadsmit, kad biju apguvis diferenciālrēķinus un integrālrēķinus”, viņš cienīgi atsmējis (V.I., 34.lpp.).

„Einšteina sekmības līmenis „tālu pārsniedza” skolas prasības un 12 gadu vecumā risināja sarežģītas pielietojamās matemātikas problēmas. Stundām ilgi sēdēja viens pats, meklēja atbildes risinājumiem, kamēr tās atrada”, atceras māsa. Pat Kanta darbi jau 13 gadīgam Albertam šķita skaidri (V.I., 34.lpp., 37.lpp.).

F.Hernika grāmatā par Einšteinu parādās ieraksts, ka Einšteinam nav sekmīgi padevusies matemātika. V.Izaksons to atspēko.

Atspoguļotie piemēri ļauj secināt Einšteina piederību Balzaka tipam, kurš var sekmīgi atrast risinājumu, bet grūti detalizē informāciju vājās sensorās funkcijas dēļ.

 

Īstenībā viņš bija brīnišķīgs skolnieks, vismaz intelektuāli. Ģimnāzijā viņam nepatika valodas – latīņu un grieķu, jo viņam bija slikta vārdu atmiņa. Viņš netika manīts draiskojoties skolas biedru vai citu vienaudži sabiedrībā. (V.I., 34.lpp., 35.lpp.).

Loģisko tipu vārdu krājums ir piesaistīts praktiskai izmantošanai, bet tie vārdi, kas nav viņa tiešas uzmanības lokā, neiesēžas atmiņā.

Skolas gados mazajam Einšteinam sevišķi nozīmīgi bija divi novērojumi, kuri lika aizdomāties un ļoti būtiski ietekmēja nākamā pētnieka dzīvi:

1)kompasa adatiņas kustības novērošana jeb pakļaušana kādam neredzama laukam.

Šādas intereses raksturīgas loģiskajiem intuitīvajiem tipiem.

Kompasu viņam jau 5 gados bija parādījis tēvs. Tas atstāja dziļu un paliekošu iespaidu. „Te aiz lietām vajadzētu būt kaut kam dziļi apslēptam. Ko cilvēks ik dienas jau no mazotnes redz, par to viņš nebrīnās: ka ķermenis krīt, lietus līst, vējš pūš, ka mēness spīd un nenokrīt zemē, nebrīnās par atšķirību starp dzīvo un nedzīvo”, viņš vēlāk rakstīja (F.H., 27.lpp.; un V.I., 31.lpp.).

Tieši intuitīvie tipi vismazāk brīnās par visikdienišķākajām dabas parādībām. Tāpēc izslēdzama sensorika.

Turpmāk viņš bieži piemin, ka tādam prātotāja bērnam tā šķitusi pārāk noslēpumaina parādība, kāpēc magnēta adata vienmēr rādīja vienu un to pašu virzienu, lai kā arī tiktu grozīts kompasa korpuss. Kompasa brīnums devis spēcīgu ierosinājumu jaunā Einšteina zinātniskai fantāzijai (F.H., 27.lpp.).

[..]„ka kompasa adata izturējās tik noteikti, tas nemaz nesaskanēja ar notikumu gaitu, kas atbilstu manai neapzinātajai jēdzienu pasaulei (ar „pieskaršanos”) saistītā darbībā” (F.H., 26.lpp).

Un otrs gadījums:

2) iepazīšanās ar plaknes ģeometrijas mācību grāmatu (F.H., 26.lpp.).

Zinātnieks autobiogrāfijā stāsta, ka 21 gada vecumā, lasot grāmatu par Eiklīdu, viņu pārsteidzis apgalvojums par trijstūra triju augstumu krustošanos vienā punktā, kuri nav acīm redzami, bet ir pierādāmi.

Viņā kārtējo reizi pamodusies „dievišķā ziņkāre”. Viņš grāmatu izstudējis vienā rāvienā, nespējot pacietīgi gaidīt, kad, saskaņā ar skolas mācību plānu, pienāks kārta atsevišķu nodaļu apskatei.

Iekšējo procesu modulēšana - baltā intuīcija , kura piemīt Balzakam. Melnā intuīcija atrod jaunu nozīmi atklātajā priekšmetā, bet neiedziļinās tās dabā.

Te iezīmējas Reiņina pazīme: dinamika (skaidra sapratne par kustībām un to nepieciešamību). Informācijas uztvere caur pieskārieniem ir izteiktāka dinamiskajiem tipiem, jo sajūtu sensorika tiem ir apziņā.

Viņu saistīja nepārprotamā valoda, ciešais sakars starp tekstu un ģeometriskajām figūrām, kuras sniedza uzskatāmu pierādījumu. Kāds par Einšteinu ir teicis, ka tieši ģeometrijas grāmata devusi impulsu kalpot zinātnei. Viņš spējis visu attēlot pārskatāmi un saprotami, šis paradums manāms pat viņa rakstības veidā (F.H., 28.-29.lpp.).

Baltā intuīcija iekšēji redz vienotību starp visattālākajām parādībām un spēj tās sasaistīt kopā.

Einšteins izlasīja milzīgu daudzumu dažādu zinātnieku darbus pašmācības cēlā apgūstot matemātikas pamatus. Dabas zinātnes grāmatu tautai – 6 sējumos viņš izlasījis elpu aizturējis (F.H., 30.lpp.).

Einšteins uzskatīja, ka viņš samērā ātri nobriedis un sācis patstāvīgi domāt. Jau 12 gados sapratis, ka Bībeles nostāstos daudz raksta nepatiesību, tādēļ viņam izzudusi ticība reliģijai. Viņš bijis fatāls brīvdomātājs (F.H., 35.lpp.).

Taču viņš ticējis kādam augstākam prātam, kas izpaužas izzināmajā pasaulē un tas veidojis viņa dieva jēdzienu (F.H., 37.lpp.).

Spēcīgi parādās loģiskā funkcija – patstāvība un neatkarība zināšanu apguvē.

Baltajai intuīcijai ir savs priekšstats par reliģiju, kas var neiekļauties vispārpieņemtajos rāmjos.

Skola Vācijā Einšteinam šķitusi kā tāda „prūšu kazarma”, tautskolotāji kā feldfēbeļi, un ģimnāzijas skolotāji kā leitnanti. Viņš novērojis, ka skolas administrācija pielieto varas un autoritārās iebiedēšanas metodes. Šīs metodes veicināja sagraut skolēnu veselīgos uzskatus, liedza būt patiesiem un pašpaļāvīgiem. Skolēni tika veidoti par pakļāvīgiem pavalstniekiem. Pretojoties šādas skolas atmosfēras ietekmei Einšteins bieži izraisījis atklātus konfliktus, jo viņš nebaidījies protestēt un iebilst.

Reiz klases audzinātāja palūgusi viņam atstāt skolu, jo viņa klātbūtne graujot klases respektu. Taču viņš nespēja būt paklausīgs Vācijas diktatoriskajam režīmam skolās. Kad vecāki pārcēlās dzīvot no Minhenes uz Milānu - Itālijā, tas mudināja Einšteinu ātrāk atstāt Luitpolda ģimnāziju, neiegūstot diplomu.

Vidusskolā izjustais nelabvēlīgais gars izraisīja viņā riebumu, viņš neatzina nekādu varmācīgas audzināšanas metožu pielietošanu, īpaši ja cilvēki tika audzināti par tādiem kā automātiem. Viņam šķita pretīgi, kā cilvēks spēj jūsmīgi mūzikas taktī  soļot ierindā (F.H., 40.-41.lpp.).

Viss piedzīvotais un viņam nepieņemamais veicināja aizbraukšanu no Vācijas un 1896 gadā Einšteins iesniedza oficiālu dokumentu, lai viņu atbrīvo no Ulmas, līdz ar to Vācijas pavalstniecības (F.H., 42.lpp.). 1901.gadā viņam tika piešķirta Cīrihes pilsoņa pavalstniecība (F.H., 55.lpp.).

Vācijā no pastāvēšanas sākuma ir valdījis otrās kvadras diktatoriskais un aristokrātiskais gars, kas pilnībā nav pieņemams brīvdomīgajai un demokrātiskajai trešajai kvadrai. Otrās un trešās kvadras starpā pat līdz mūsu dienām pastāv nepārtraukta savas taisnības pierādīšana. Einšteina dzīves piemērs parāda trešās kvadras vērtības - pretošanos uzspiestajam režīmam.

Intuitīvo tipu darbaspējas lielā mērā ietekmē noskaņojums vidē.

Studijas

1895.gadā viņš Cīrihē,  Āravas vidusskolā, ieguva vidējo izglītību. Tajā viņš izcēlās ar spožām zināšanām matemātikā un fizikā, taču aprakstošajās dabas zinātnēs un valodās viņa sekmes nebija tik spīdošas.

Āravas vidusskolā mācoties, Alberts izlēma kļūt par fizikas skolotāju, bet ne par inženieri. 1896 gadā viņš tika uzņemts Cīrihes Tehniskajā augstskolā, to pabeidza 1900.gadā (F.H., 44.lpp.).

Viņš bija kūtrs lekciju apmeklētājs, strādāt laboratorijā pie aparātiem viņš vispār baidījās. Einšteinam labāk padevās apgūt zināšanas pašmācībā. Kaut gan viņš mācījās pārdomāti un pamatīgi, ar studijām viņam neveicās visai spoži. Bija spējīgs mainīt savus uzskatus, vai pat atteikties no tiem. Arī zinātniskajā darbā viņš veica bezgala daudz labojumus, papildinājumus, par ko saņēma pārmetumus (F.H., 53.lpp.).

Tieši šai skolai Einšteins ir devis visaugstāko novērtējumu, tādēļ ka tajā valdījusi brīva un demokrātiska pieeja audzēkņu studijām (F.H., 43.lpp.).

Albertam pietrūka pacietības visu dzirdēto uzrakstīt, sakārtot un pēc tam izstudēt. Viņam mācību priekšmetu vielu vajadzējis iekalt, tāpēc tikai gadu pēc studiju beigšanas viņš baidījies domāt, ka turpinās zinātniski pētnieciskos darbus, taču viņš atguvās divās nedēļās (F.H., 53.lpp.). Daudzi bijušie skolotāji nebija īpaši augstās domās, jo īpaši tādēļ, ka viņš bija pārāk patstāvīgs un iecirtīgs (F.H., 55.lpp.).

Pēc Reiņina pazīmēm Balzaks ir nepiekāpīgais tips. Tas radīja Einšteinam daudzas problēmas sadzīvē un bieži lika viņu pieskaitīt pie īpatņiem.

Taču Balzakam piemīt savdabīga vienpatņa iezīme – dzīvot savā laikā, telpā un ritmā. Kaut arī pēc temperamenta melanholiķis, viņa iekšējais negatīvisms un deklatimitāte arī liek pretoties ierobežojumiem, nepieņemt citu diktātus.

„Olimpijas akadēmija”

Kopā ar diviem saviem draugiem - Morisu Solovinu un Konradu Hābihtu Einšteins izveidoja filozofisko pulciņu, kuru nosauca par „Olimpijas akadēmiju” (F.H., 59.lpp.).

Tikšanās visbiežāk notika Einšteina pieticīgajā dzīvokli, un pie maltītes. Triju draugu starpā vienmēr valdīja kūsājoša jautrība (F.H., 60.lpp.), viņus saistīja kopīgas intereses. Alberts bija šīs akadēmijas prezidents, kurš stingri raudzījās, lai abi locekļi apmeklētu visas sēdes (F.H., 61). Tās no zinātniskā viedokļa bija nozīmīgas tikšanās.

Trijatā viņi lasīja un pēc tam analizēja milzīgu skaitu zinātniskus, īpaši dabas zinātnes un filozofisko ideālistu, pozitīvisma apcerējumus. Pēc trijiem gadiem "Olimpiskā akadēmija" beidza pastāvēt, tās locekļi izklīda, bet viņi palika draugi līdz mūža galam.

Šeit parādās intuitīvo loģisko tipu vēlēšanās dalīties ar informāciju, apspriest un analizēt to.

Spēja atrast domubiedrus un draugus izslēdz jebkādas aizdomas par Einšteinam piemītošu antisociālu uzvedību.

Darbs un sasniegumi

Einšteins saglabāja spēju vienlaikus paturēt prātā divas domas: just apmulsumu, kad tas konfliktēja, un brīnīties, kad atskārta to apslēpto vienotību. „Tādi cilvēki kā mēs, nekad nekļūst veci”, viņš vēlāk rakstīja savam draugam (V.I., 32.lpp.).

Divus gadus pēc universitātes beigšanas Einšteins spēja atrast tikai īslaicīgus darbus, citur viņu atlaida radušos domstarpību dēļ (F.H., 55.lpp.).

Beidzot 1902.gadā viņš dabūja III klases tehniskā eksperta darbu, kurā viņu ieteica drauga tēvs.

Tipi ar balto intuīciju sākumā uztver it kā pastāvošas pretrunas, taču vēlāk ierauga, cik šīs pretrunas ir nosacītas. uztver pasauli kā nedalāmu veselumu.

Einšteins atradās fizikas revolucionizēšanas procesā, bet tika atkārtoti aizkavēts iegūt akadēmisko darbu vai pat saņemt doktora grādu, kas ļautu patentu birojā pacelties no III līdz II šķiras eksperta postenim (V.I., 19.lpp).

Vēlāk viņu tomēr paaugstināja par II klases ekspertu un tur viņš nostrādāja 7 gadus. Viņš pats izteicās ka jūtas kā patentēšanas kalps, taču tieši šajā darbā viņš guva daudzas praktiskas dabas iemaņas (F.H., 56.lpp).

Einšteins kā III kvadras pārstāvis reformē zinātni, bet nerada jaunas zinātnes pamatus.

Ap 1905.gadu Einšteinam sākās apbrīnojami jaunrades uzplūdi. Viņš bija izgudrojis revolucionāro gaismas kvantu teoriju, palīdzējis pierādīt atoma esamību, izskaidrojis Brauna kustību, apgriezis otrādi telpas un lauka konceptu un radījis vienādojumu, kas kļūs zinātnē vispazīstamākais (V.I., 150.lpp.).

Cīrihē Einšteins nostrādāja 3 semestrus, pēc tam viņu uzaicināja darbā Vācu universitātē Prāgā (1867.g.), kur viņš pasniedza lekcijas gandrīz trīs gadu desmitus.

Laika intuīcijai salikumā ar darbības loģiku piemīt ciklveidīgi radošuma uzplūdi, kuri viens otru nomaina. Pēc šķietamas pauzes seko enerģijas uzplūdi.

Karaliskās Prūsijas Zinātņu akadēmijas plenārsēdē 1913.gadā Einšteinu ievēlēja par pastāvīgu akadēmijas locekli (F.H., 102.lpp.). Pieņemot šo posteni, Alberts nonāca konfliktā ar savu sirdsapziņu, jo izjuta kā savas politiskās pārliecības nodevību vācu militārisma un imperiālisma priekšā (F.H., 103.lpp.). Amatu viņš pieņēma tādēļ, ka piedāvātie nosacījumi viņa pētniecības darba tālākai attīstībai bija neparasti labvēlīgi.

Tāda rīcība raksturīga darbības loģikai , kura materiālu izdevību ietekmē var pieņemt lēmumu pret savu sirdsapziņu.

Vēstulē draugam: „Berlīnes kungi spekulē ar mani kā ar prēmētu dējējvistu, tikai es nezinu, vai vēl varu dēt olas” (F.H., 104 lpp.). Pēc gada viņš pārcēlās uz Berlīni. Viņam nepiemita tieksme iegūt augstākus posteņus, arī pēc varas netiecās. Akadēmiskajās intrigās neielaidās.

Šis izteikums raksturo Balzaka aso un melno humoru.

[..] Einšteina spriedumi pamatojās uz eksperimentiem domāšanā. Viņš, piemēram, iztēlojās liftu, kas traucas augšup caur telpu un iedomājās, ka atrodas tajā, iespaids līdzinājās gravitācijas izjūtai. Tas rosināja viņu atklāt vienu no skaistākām viņa teorijām – vispārējo realitātes teoriju (V.I., 21.lpp.).

Skaidri atklājas baltā laika intuīcija .

Iztēles eksperimenti Einšteinam bija gandrīz kā ikdienas „barība”. Tie ļāva atklāt dižus principus drīzāk ar domas eksperimentiem, nevis saskaņā ar indukcijas metodes palīdzību. Tās reizēm šķita pārsteidzošas un noslēpumainas: telpas laika relativitāte; gaismas staru liekšana un telpas deformācija (V.I., 23.lpp.).

Viņš spēja vizuāli iztēloties, kā vienādojumi atspoguļojas īstenībā un reiz paziņoja, ka „Iztēle ir svarīgāka nekā zināšanas. Lai dzīvo nekaunība!” Šāda stūrgalvība nepakļaušanās citu zinātnieku ietekmes ignorēšana ierindoja viņu īpatņos un savādniekos. Viņa panākumu pamatā bija šaubas par tradicionālām gudrībām, izaicinājums autoritātēm (V.I., 24.lpp.).

Par spīti daudziem pretiniekiem, 1922. gadā Einšteins sagaidīja Nobela prēmijas piešķiršanu „Par foto elektriskā efekta likuma atklāšanu”. Darbs tika novērtēts kā tīri teorētisks, kuram pietrūka eksperimentālā pamatojuma (V.I., 307.lpp.).

Dedukcija kura skaidri liecina par balto intuīciju un melno loģiku, bet ne melno intuīciju un balto loģiku, kas izslēdz viņa piederību Donkihota tipam, kura nav tikusi apstrīdēta kopš socionikas pirmsākumiem.

Vienlaikus konstatējamas Balzaku raksturojošas Reiņina pazīmes - negatīvisms un nepiekāpība.

No Einšteina autobiogrāfijas: „Vajadzēja gūt skaidrību, ko fizikā nozīmē kāda notikuma telpiskās koordinātes un laiks”. Laika analīze kļuva par tiešo realitātes teorijas pētīšanas avotu (F.H., 81.lpp.).

Baltā intuīcija pievēršas procesu analīzei laikā.

Einšteina mērķis bija noskaidrot faktus, „[..] kuri iespējami droši pierādītu noteikta galīga lieluma atomu eksistenci”, tā viņš rakstīja savā zinātniskajā autobiogrāfijā. Tad viņš uzsāka pētījumus molekulārajā fizikā ar nolūku atbalstīt atomu teoriju, par kuras pareizību viņš bija pārliecināts, pamatojoties uz drošiem pētījuma rezultātiem (F.H., 67.lpp.).

Melnā loģika no faktiem veido konkrētu struktūru (kā Einšteina gadījumā), savukārt baltā loģika savai struktūrai vai teorijai pievieno faktus.

Viņš gribēja ar vienu matemātisko formulu aprakstīt elektromagnētiskā un gravitācijas lauka parādības, kuras matemātiski vēl arvien tika attēlotas šķirti (F.H., 183.lpp.).

Visu redz vienotu un nedalāmi veselu, bet izdala atšķirīgo un kopīgo – izteikta baltā intuīcija.

Raksturs

Einšteins jau no bērnības nepazina bailes, savu personīgo pārliecību viņš izteica atklāti, bez aplinkiem. Bailīgos un nedrošos nicināja un dažkārt sarunās bija jūtama ironija. Viņa runas dzestrumu raksturo dzejolītis:
„Lai teikt neko es nevarētu,
Ko ebrejs bailēs nopelt spētu,
Es dibināšu kontrolei
Tad pilnu bikšu komiteju,-
Tā visu varēs uzostīt.
Un tevi, dārgais, ielūdzu,
Lai būtu priekšsēdētājs Tu” (F.H., 26.lpp.).

Izpaužas Reiņina pazīmes - negatīvisms, deklatimitāte, izlēmīgums kuriozās situācijās.

Einšteinam piemita aizmāršība. Jau skolas gados viņš bija populārs ar to, ka ceļojumos aizmirsa apģērbu, un reizēm pat čemodānus. Nespēja atcerēties, kur nolicis atslēgas, kas dažkārt izvērtās īstos mājas jokos. Vēlāk viņam šī īpašība pasliktinājās un viņu dēvēja par aizmāršīgo, izklaidīgo profesoru. Kāds ģimenes draugs pat atļāvās teikt, ka šis cilvēks gan dzīvē neko nesasniegšot (V.I., 55.lpp.).

Domās iegrimis, viņš bieži mēdzis aizklīst viens, pat pilnīgi bez jebkāda mērķa. Aprakstīts kuriozs, ka drīz pēc tam, kad Einšteins pārcēlās dzīvot uz ASV: kāds vīrietis reiz piezvanījis uz institūtu, kurā strādājis Einšteins un gribējis noteikti runāt ar dekānu. Kad sekretārs atbildējis, ka dekāna nav institūtā, zvanītājs lūdzis, lai iedodot viņa mājas adresi. Viņam ticis pavēstīts, ka mājas adreses nevienam, netiek dotas. Tad zvanītājs čukstošā balsī teicis, „Bet es esmu dr. Einšteins, ejot esmu noklīdis, un aizmirsis kur atrodas mana māja”. Šo gadījumu atstāstīja dekāna dēls, par to mēļoja ilgi, pieskaitot viņu pie dīvaiņiem.

Izklaidīgā profesora loma viņam tik jauki un dabiski piestāvēja ka bieži neapzināti tika pastiprināta. Tā bija loma, ko Einšteins sabiedrībā ar prieku izspēlēja un kaimiņi ar baudu to atstāstīja (V.I., 429.lpp.).

Tipiska baltās intuīcijas iezīme – nepiesaistīšanās ārējai realitātei, kā rezultātā nerodas spēcīga saikne ar lietām. Sadzīvē to sauc par aizmāršību, taču tā nekādā ziņā nav saistāma ar nespēju gūt panākumus.

Balzakam ar 1.kanālā raksturīgi periodiski iekšējie ceļojumi laikā un telpā, atraujoties no realitātes.

Psihoanalītiķis Ēriks Ēriksons par Einšteinu: „Daļēja izolētības un komunikabilitātes mija, šķiet ir saglabājusi polarizācijas dinamikas raksturu”.

Rakstnieks Tomass Lēversons: „Viņam nebija empātijas dāvanu, nepiemita nekādas spējas iztēloties sevi kāda cita emocionālajā dzīvē” (V.I., 275.lpp.).

Vāja empātija liecina vāju ētiku un par spēcīgu loģiku. Balzaks spēj iztēloties sevi emocionālā dzīvē, sajust saviļņojumu, taču viņš tam nespēj noticēt un baidās rīkoties pārsteidzīgi. Tāpēc viņa emocijas paliek iekšā dziļi apslēptas, līdz viņš ar tām aprod.

Einšteins rakstījis ļoti smalkā rokrakstā, precīzi sarindodams rindu aiz rindas, gandrīz bez svītrojumiem.

 

Smalkā rokrakstā biežāk raksta introvertie.

Viņa uzskati par sabiedrību, politiku

Buržuāziskā šķiru sabiedrībā Einšteins saprata, ka dabas zinātne iet līdztekus politikai. Viņš visu mūžu aizstāvēja mieru un tautu saprašanos, taču atoma izgudrošanas fakta dēļ viņš tika ieskaitīts gandrīz kā noziedzniekos pret cilvēci (F.H., 9.lpp.).

Einšteins nepārprotami bija 1914.-1918. gada noziedzīgā imperiālistiskā kara pretinieks, asi kritizēja jebkādus naidīgos virzienus, fašismu, tanī skaitā Vāciju. Īpaši asi kritizēja to, ka ļaunprātīgai cilvēku iznīcināšanai tika izmantoti dabaszinātniskie un tehniskie sasniegumi. Viņš bija humanitātes un miera cīnītājs (F.H., 11.lpp.).

Ar savu piemēru apliecināja, ka politiskā patiesība ir sīvi jāizcīna. Noziegumi, kas hitleriskā fašisma laikā tika pastrādāti pret ebrejiem, lika novērsties no vācu tautas, viņš vēlāk neko nevēlējās vairs par to dzirdēt (F.H., 16.lpp.).

Aktīva interese par politiku, sava pilsoniskā nostāja, kas raksturīga III kvadras pārstāvjiem.

Alberts 1953.gadā stāsta par sevi: „Es ļoti labi zinu, ka man nav nekāda sevišķa talanta. Ziņkāre un trakā sevis paškritika izriet no mana spītīgā rakstura un izturības, kas ļāvusi man radīt idejas. Atzīšos, ka sevišķi spēcīgas domāšanas „smadzeņu muskulatūras” man nav, vai arī tā ir neliela (F.H., 21.lpp.).

Zems pašvērtējums – intuīcija.

Visus atklājumus viņš ir paveicis gandrīz viens pats, viņam bija tāds ieskats, ka tikai brīvs „vienpatis” var izdarīt atklājumus. Tikai vēlākajos gados vairāk tāpēc, lai ietaupītu laiku, Einšteins sīkajam tehnisko aprēķinu darbam piesaistīja līdzstrādniekus (F.H., 10.lpp.), jo pats necieta veikt sīkos darbus.

Viņš izjuta atbildības sajūtu pret tautu. Sabiedrības mudināts, bieži pieņēma dažādus uzaicinājumus uzstāties, kaut gan kā pats atzina, neizjuta īpašu vajadzību tiekties pēc cilvēkiem un kolektīviem (F.H., 11.lpp.).

Izteikta introversija un pie kam izteikta Balzakiem piemītoša vienpatnība.

Vāja sensorā funkcija - nepatika nodarboties ar sīkiem ikdienišķiem darbiem.

Vēlāk rakstīja, ka vienmēr sevi uzskatījis par „vien gājēju”, ka pat saviem ģimenes locekļiem ar visu sirdi nav piederējis, bet drīzāk izjutis atsvešinātību no viņiem un ilgas pēc vientulības (F.H., 24.lpp.).

Arī tad, kad Einšteins jau bija ieguvis pasaules slavu zinātnē, sabiedrībā viņš joprojām palika vientuļnieks. V.Helpaks izteicies, ka viņam piemita zināma atsvešinātība un gandrīz bērnišķīga uzticēšanās. Viņš jau agri izjuta pretīgumu būt „bara garam”. Savos aforismos Alberts rakstīja: „Lai varētu būt nevainojams loceklis aitu barā, vispirms pašam jābūt aitai” (F.H., 25.lpp.).

Atkārtota norāde uz introversiju.

„Bērnišķīgā uzticēšanās” ir pārprasta III kvadras pārstāvju uzvedības iezīme – atklāta savu uzskatu paušana sabiedrībā, minimālu nozīmi piešķirot publiskajam viedoklim.

Taču kalpošana sabiedrības labā Einšteinam deva īsto jēgu dzīvei. Viņš bija ļoti tuvs revolucionārai strādnieku šķirai. Dabas zinātnes un politika viņaprāt bija savstarpēji cieši saistītas (F.H., 11.lpp.).

Izteikta piederība III - politiķu un demokrātu - kvadrai.

Einšteins agri sāka nodarboties ar filozofiskiem jautājumiem, viņš bija filozofēts fiziķis. Kaut arī studēja citu filozofu darbus, nevienai skolai nepievienojās. Viņš vēlējās visu atrisināt pats un kā izrādījās, viņš bija dziļš, kaut arī spontāns dialektiķis.(F.H., 12.lpp.).

Izteikta intuīcija, introversija un iracionalitāte.

Daudzus filozofiskos „ismus” kritizēja, viņam patika K.Marksa iemīļotais izteiciens „Par visu vajag šaubīties”. Arī risinot savas problēmas, viņš izturējās daudz kritiskāk nekā viņa kritiķi pat pretinieki, kritizējot viņu.

No vēstules jaunības draugam Solovinam (1949 gadā):[…] „viņi iedomājas, ka es atskatoties uz savu mūža darbu, jūtos apmierināts. Bet ir pavisam citādi. […] nav neviena jēdziena, par kuru es būtu pilnīgi pārliecināts, ka tas noturēsies un neesmu arī drošs, vai vispār esmu uz pareizā ceļa. Laika biedri manī saskata dumpinieku […]” (F.H., 13.lpp.).

Pastāvošās kārtības pakļaušana šaubām, kritikai un analīzei raksturo intuīciju. No 16 sociotipiem Balzaks ir visasākais kritiķis.

„Cilvēkam neapmierinātības sajūtu rada viņš pats […] ja esi kritisks un godīgs, humors un pieticība tur cilvēku līdzsvarā, par spīti ārējiem faktoriem” (F.H., 14.lpp.).

Introvertajiem intuitīvajiem tipiem raksturīgas pieticīgas prasības dzīvē.

„Einšteins nosodīja tos, kuri maldīgi ticēja autoritātēm, nosodīja personības kultu. Viņš nevarēja izprast, kas pasaulei licis viņu padarīt par „elku”, tas viņam bija nepatīkami un pretīgi, ka sabiedrība viņu uztver kā „kinozvaigzni” (F.H., 14.lpp.).

Einšteina sacerēts pantiņš:

„Kur vien eju, kur vien stāvu
Visur mana bilde blāvo:
Gan pie sienas ir tai vieta,
Gan ap kaklu lentā sieta.
Vīri - sievas, brīnums tev!-
Autogrāfus ievāc sev,
Grib, lai dod tos lapās šais
Puika augsti mācītais.
Jautāju sev laimē tādā
Īstā acumirklī kādā:
Vai tu pats jau jucis esi,
Vai tie citi – teļi visi?” (F.H., 15.lpp.)

Dzejā izteikta dinamika – darbības tēlojums bez konkrēta situācijas apraksta.

Einšteins izsmēja iedomību, sevišķi tos, kuri savu patiesību uzskatīja kā pēdējo un „galīgo”. Aforismos viņš atspoguļoja savu antidogmatisko un antiautoritatīvo noskaņojumu, viņš teica L.Bēkam: „Kas uzņemas patiesības un izziņas laukā būt autoritāte, tas Dieva izsmiets, piedzīvo neveiksmi”( F.H., 15.lpp).

Izteikti parādās negatīvisms un piederība III demokrātu kvadrai, kura izturas kritiski pret autoritātēm.

Kaut arī septiski noskaņots, Alberts pārliecinoši ticēja, ka zinātniskā patiesība kādreiz uzvarēs. Pateicības vēstulē M.Brodam: [..] „es katrā ziņā nevarētu iedomāties, ka kaut ko tādu varētu uzņemties, lai spētu aizstāvēt relativitātes teoriju. Man šķiet, ka patiesība ir nesalīdzināmi stiprāka nekā es, un man liekas smieklīgi un donkihotiski to ar zobenu un Rasinanti aizsargāt” (F.H., 15.-16.lpp.).

Pēc Reiņina pazīmēm - negatīvists, nepiekāpīgais, process (darbība vērsta uz attīstību pretstatā vienkāršošanai).

Balzaks neiesaistās nelietderīgās aktivitātēs, tādējādi viņš ir pretstats Donkihotam.

Laikā, kad Einšteins bija ieradies uz pastāvīgu dzīvi Amerikā, bija savākti pilnīgi pietiekoši pētījumu materiāli, lai uzsāktu atoma bumbas izgatavošanu. Einšteins ar saviem pētījumiem „starp enerģiju un masu”, ko bija veica pirms 40 gadiem, tautas iztēlē bija iekļuvis atombumbas radīšanā, kaut arī viņa līdzdalība procesā bija nenozīmīga.

Pēc atombumbas sprādziena Hirosimā un Nagasaki, "Times" publicēja Einšteina portretu uz vāka aiz tā sēnes mākonis:[..] Alberts Einšteins tieši nestrādāja pie atombumbas, bet bija tās tēvs divos nozīmīgos veidos:

1) pēc viņa iniciatīvas ASV sāka bumbas pētījumus;

2) viņa vienādojums (E=mc²) atombumbu ražošanu teorētiski padarīja iespējamu (V.I., 471.lpp.).

Einšteins paredzēja tās milzīgās briesmas, kādas draud pasaulei, ja atomieroču ražošanu izlaidīs no kontroles. Viņš izteica argumentu, ka līdz ar atoma laikmeta sākšanos būs nepieciešama pilnvarota pasaules valdība, kura rūpēsies par bruņošanās sacensības novēršanu. Būs nepieciešama stingra kontrole, zinātniekiem jāpanāk, lai politiskie līderi viņus uzklausa. Tādējādi Einšteins bija aizsācis politisko misiju, kas būs dominējošā viņa mūža atlikušajos desmit gados.

Einšteins saprata arī to, ka neatkarīgi no tā vai bumbu izmantos kara vajadzībām, vai citām, tā uz visiem laikiem mainīs gan kara, gan miera raksturu (V.I., 469.lpp.).

Dabīga iekļaušanās politikā, kas raksturīga 3.kvadrai.

Baltā laika intuīcija ļāva Einšteinam kā Balzakam iepriekš brīdināt par visām priekšrocībām kā arī iespējamām briesmām,  draudiem, kurus radīs atombumbu ražošana.

 

Einšteina „dīvainību” motivējums

Taču 1920. gadā, sakarā ar relativitātes teorijas izstrādāšanu, sākās antisemītiskā rīdīšana pret Einšteinu, ko veica viņa pretinieki (F.H., 141.lpp), izteikdami Albertam nepelnītus, necienīgus, cilvēciskās cieņas aizvainojošus apvainojumus. Process nonāca tik tālu, ka oponenti sāka aizskart viņa reliģisko pārliecību un nacionalitāti. „Tāds gudrinieks, kas disciplinētā valstī uzdrošinājās novērsties no ticīgās vācu tautas, pie tam, būdams ebrejs!” Pietika ar piederību ebreju rasei, kuras pārstāvjiem it kā attīstoties daudzas negatīvas rakstura iezīmes, kas ļāva viņu ierindotu dīvaiņos (V.I., 161.lpp.).

Ceļš uz ASV

Piecdesmit četru gadu vecumā (1933. gadā) Einšteins devās uz ASV, savu nākamo dzimteni (V.I., 416.lpp.).

Viņš otrreiz pameta savu dzimto nacistisko Vāciju un otrreiz atteicās no pilsonības, jo vēlējās būt brīvs no pazemojumiem un diskriminācijas. Viņš paziņoja, ka nedzīvos valstī, kurā cilvēkiem tiek liegtas tiesības brīvi domāt un paust savas domas atklātībai (V.I., 466.lpp.).

ASV ir III kvadras (Džeka Londona) valsts, kurā Balzakam ir viegli integrēties. Toties viņš pilnībā atteicās dzīvot nepieņemamā II kvadras (Maksima diktāts) iekārtā Vācijā.

Einšteina milzīgā popularitāte saveda viņu kopā ar lielu skaitu cilvēkiem visā pasaulē. Dzīvojot ASV, Einšteins bija izpelnījies Vinstona Čerčila simpātijas. Viņi apsprieda Vācijas pārapbruņošanās jautājumus. Einšteins par viņu rakstīja: „Viņš bija izcili gudrs cilvēks” (V.I., 411.lpp.).

V.Čērčils (pēc sociotipa Napoleons) ir viņam pilnīgi papildinošs, duāls.

Par mantu un greznību

Manta, greznība, ārējie panākumi viņam no jaunības dienām šķita nicināmi (F.H., 53.lpp.). Einšteinam katrs īpašums bija slogs, tieksmē pēc īpašuma viņš saskatīja cilvēku savstarpējo ķildu un karu dziļāko cēloni.

Arī kopdzīvē ar Elzu (otro sievu), savu istabu viņš lika iekārtot pavisam vienkārši, bez paklājiem, gleznām, atstājot tikai pašu nepieciešamāko (F.H., 132.lpp.).

„No stāvokļa un īpašuma izrietošās privilēģijas man vienmēr likušās netaisnīgas un kaitīgas, tāpat arī pārspīlēts personības kults” (F.H., 212.lpp.).

Izpētot Einšteina biogrāfiju, kuru snieguši divi autori, nebija atrodami dati par to, ka viņš būtu īpaši turīgs, kas arī nebija viņa mērķis. Kopdzīvē ar Mariču viņu materiālais stāvoklis bija zem vidējā. Nobela prēmiju viņš atdevu Maričai, tikai tādēļ vien, lai pasteidzinātu mokošās laulības šķiršanu, jo Mariča ilgi un mokoši nedeva šķiršanās piekrišanu.

Introvertos intuitīvos tipus maz motivē manta, daudz nozīmīgāks motivators ir katra personīgās intereses.

Einšteina ārējais tēls un uzvedība

Einšteins bija izveidojies par ļoti glītu pusaudzi, kam piemita tāds īpatnējs vīrišķīgs skaistums, kas gadsimtu mijā jauca prātus daudzām sievietēm. Viņam bija tumši viļņaini mati, izteiksmīgas spoži brūnas acis, kurām nekas nepaslīdēja garām nepamanīts, augsta piere un bezrūpīga, kritiska izturēšanās. Apaļīgās mutes izsmejošais izliekums ar lejup izvirzīto apakšlūpu darīja viņa smaidu vēl ironiskāku (V.I., 44.lpp.).

Izteiksmīgās acis ir dažu apakštipu Balzakiem.

Izsmejošais skats norāda uz literatūrā plaši aprakstīto Balzaka skepsi un melno humoru.

Izvirzītā (faktiski nokarenā) apakšlūpa sastopama daudziem Balzakiem.

Alberts ģērbšanās ziņā sevi pieskaitīja pie čigāniem, un klaidoņiem, jo viņu neuztrauca nedz savs, nedz arī citu ārējais izskats. Tas bieži izraisīja dažādus pārpratumus, no kuriem radās uzjautrinošas anekdotes (F.H., 57.lpp.).

Reiz, viņu gaidot uz īpaši svinīgu pasākumu, noturēja par elektromontieri, jo viņš uz mielastu atnāca zilā darba virskreklā. Visbiežāk viņš staigāja saburzītās biksēs un pat vēlu rudenī bez zeķēm.

 

Einšteina ārējais vizuālais tēls un fakts, ka viņš izskatījās nekopts, nefrizēts, nepiemēroti un pavirši apģērbts, daudziem traucēja viņu uztvert kā normālu cilvēku. Taču ne tikai Einšteinam, bet arī daudziem intuitīvajiem tipiem ārējais tēls ir ļoti līdzīgs arī šobrīd. Viņiem pašiem tas šķiet mazsvarīgs, kam viņi pat neprot pievērst uzmanību.

Kaut arī viņš tikās ar augsta ranga galma cilvēkiem, pārsvarā viņu uzskatīja kā pārāk nepiemērotu un neatbilstošu šai galma cilvēku kategorijai.

 

Pilnīgi izslēdzama sensorā iezīme.

Kāda studente stāsta par viņa apģērbu, ka viņi reiz devušies kopā uz universitāti, mugurā viņam bijis ļoti nonēsāts mētelis, veclaicīga pelēka filca cepure ar platām malām. No peļķēm viņš izvairījies, jo teicis, ka jālāpa kurpes (F.H., 58.lpp.).

 

Katram intuītam blakus vajadzīgs sensors.

Kādā uzstāšanās laikā vērotājs no malas stāstīja, ka Einšteins runājot nepārtraukti raustījis lejupslīdošās bikses (viņam nebija ne siksnas, ne štrunbantes), kopskats radījis komisku izskatu (F.H., 185). Uzvalks bieži bija noplucis un bikses par īsām.

Jautāts, kāpēc viņš nēsā garus matus, komisku vējjaku, atsakās nēsāt zeķes, apkaklītes un kaklasaites, viņš atbildējis, ka tas viss lieki patērē viņa brīvo laiku un ka bez visā tā var labi iztikt. Viņš rīkojās, kā pats uzskatīja par pareizu, nepievērsdams uzmanību tam, ko citi par to sacīs (F.H., 59.lpp.).

 

Īpaši paviršs ārējais izskats bija kopdzīvē ar pirmo sievu M.Mariču, kura pēc visiem aprakstiem arī bija intuīte. Divu intuītu tandēmā novērojama paviršība ārējā izskatā, kas viņiem abiem ir mazsvarīgi.

Lasīdams lekcijas Cīrihes universitātē, viņš ieradies nonēsātā uzvalkā, pārāk īsās biksēs un ar dzelzs pulksteņa ķēdi kabatā. Taču atmiņa viņam bijusi ļoti laba, jo manuskripta vietā viņš rokās turējis zīmīti vizītkartes lielumā, kurā bijušas atzīmētas tikai īsas, citiem nesaprotamas tēzes. Visus tekstus viņš ideāli spējis atcerēties. (F.H., 93.lpp.).

Viņš smēķējis ļoti zemas kvalitātes cigaretes, gandrīz nekad to neizlaižot no zobiem.

 

 

Skaidri izprotams, ka blakus trūka sensorās sievietes, kura būtu lielu uzmanību pievērsusi vizuālajam tēlam, apģērba kvalitātei, arī pieradinājusi smēkēt labas kvalitātes cigaretes, sekmējot reputāciju.

Ieguvis pasaules slavu, Einšteins daļeji izjuta to kā smagu slogu, jo viņš nespēja atvairīt uzmācīgos apmeklējumus un apturēt vēstuļu kalnus. Vēstulē līdzstrādniekam: „Es tik šausmīgi tieku applūdināts ar pieprasījumiem, ielūgumiem, ka naktīs man sapņos rādās, ka es cepinos ellē. Īsi sakot, esmu vairs tikai nožēlojams refleksīvu kustību saišķis (F.H., 135.lpp.)”.

Šeit atklājas divas vājās funkcijas un .

Kaut gan Einšteins nebija izcils runātājs un, pēc viņa paša novērtējuma, pie rakstāmgalda sēdēdams varēja būt vairāk noderīgs, nekā personīgi piedaloties, viņš tomēr vairakkārt teica runas sapulcēs un mītiņos, kurās aizstāvēja mieru un tautu saprašanos (F.H., 156.lpp.).

Tas liecina par spējām veidot kontaktus un aizstāvēt savu viedokli.

Solovins par Einšteinu: „Albertam bija lielas acis ar neparastu spīdumu tajās (F.H., 59.lpp.). Viņš nebija spožs runātājs, nelietoja apžilbinošus salīdzinājumus. Skaidrojot, viņš runāja lēni un vienmuļīgi, bet pateiktais bija apbrīnojami skaidrs. Skaidrības labad, runai pieveda piemērus.”

Viņa gaita bija lēna, mierīga, pat ejot, viņš bija domu pārņemts.

Izteikta introversija, intuīcija un loģika.

Einšteina attiecības ar pirmo sievu

Kaut arī viens otru bija pamanījuši jau otrā mācību gadā, pagāja ilgs laiks, kamēr viņu attiecības attīstījās. Abi bija kautrīgi klusētāji. Taču, tiklīdz sarunās skāra zinātnisko jomu, tā ļāva viņiem satuvināties, radot mānīgu priekšstatu par jūtām, mīlestību.

Tāda attiecību attīstība notiek starp diviem introvertajiem loģiskajiem tipiem, kuru valodas krājumā pietrūkts jūtu un emociju apliecinošu vārdu.

Mariča neizcēlusies nedz ar sievišķību nedz skaistumu. Viņa sirga ar iedzimtu gūžas kaula kroplumu, kura dēļ klibojusi, bijušas tuberkulozes iezīmes un bieži mocījusies ar grūtsirdības lēkmēm.

Taču viņa bijusi ļoti gudra, klusa, nopietna, maza, smalka brunete ar lielām acīm, bet neglīta, tā viņu raksturojusi kāda Cīrihes draudzene (V.I., 58.lpp.).

Grūtsirdība norāda uz intuīciju, klusums un nopietnība – uz introversiju un loģiku.

Taču viņai piemita īpašības, kas Einšteinam, vismaz romantisko mācību gadu laikā, šķita pievilcīgas: kaislība uz matemātiku un zinātni, domīgais dziļums, ko radīja iegrimušās lielās acis, kuras raudzījās ar neatlaidīgu intensitāti, sejā apspoguļojās valdzinoša melanholija (V.I., 60.lpp.).

Joprojām norāde uz intuīciju, intraversiju un loģiku.

Ar laiku viņa kļūs par Einšteina mūzu, partneri, mīļāko, sievu, un ienaidnieci un radīs spēcīgu emocionālo lauku (bet ne skaidrošanos), nekā jebkurš cits cilvēks Einšteina dzīvē. Sākotnējās attiecības pārmaiņus te pievilka, te atgrūda ar tādu spēku, kādu tāds izcils zinātnieks kā viņš tā arī nespēja nekad saprast (V.I., 59.lpp.).

Šādas attiecības nav starp vienas kvadras pārstāvjiem. Emocionālais diskomforts rosina domāt, ka M.Mariča ir diagonālās I kvadras.

Viņu attiecību skaistākā puse bija kopējas intereses zinātnes laukā, kas atspoguļojās lielāko tiesu viņu sarakstes laikā. Viņiem daudz bija runājamā par siltuma, gāzu kinētiskām teorijām, un tikai tādā garā. Maričai labāk par Einšteinu padevās matemātika un viņa bija pirmā palīdze brīžos, kad Alberts neprata atrisināt sarežģītas formulas, kuras bija nepieciešamas zinātnē.

Intīmajā jomā starp viņiem valdīja pilnīgs vēsums un pat atturība. Viņi abi nespēja sarunāties par jautājumiem, kas skārta attiecības, jo ļoti drīz, pēc kopdzīves uzsākšanas, iestājās arī garīgais tukšums un sākās attiecību krīze.

Lielākā jūsmošana Alberta un Maričas draudzības laikā bija saistīta par kopēju zinātnisku aizrautību. Viņš pat vēstulēs Maričai rakstīja, ka: „[..] satiekoties mēs pieķersimies Helmholca elektromagnētiskai gaismas teorijai. Mēs papriecāsimies par dabu un „izsaiņosim atmiņas par to, ko kopīgi runājām citos ceļojumos” (V.I., 62.lpp.).

Šādas attiecības, kad partnerus savaldzina siltums no zinātnes teorijām, nevis savstarpējās attiecības, parasti raksturīgas diviem intuitīvajiem loģiskajiem tipiem.

1910. gadā viņi apprecējās. Tad Mariča jau gaidīja bērnu, bet 1910. gada beigās piedzima otrs dēls. Šajā pārī netiek izslēgta sākotnējā šķietamā mīlestība un pieķeršanās, vairāk tā bija jūtama no Alberta puses, kā jūsmošana par kopību zinātnē.

Kaut arī Mariča bija samērā klusa un pacietīga, viņu nekādi nevarējis uzskatīt par labu namamāti un saimnieci. Viņa nepratusi rūpēties par mājīgumu, kārtību, ēst gatavošanu, kaut arī bohēmiskā nekārtība Albertam netraucēja (F.H., 57.lpp.).

 

Patiešām, šī mīlestība bija tikai šķietama. Un kopdzīvē tai bija ļoti īss mūžs.

Joprojām apraksts apliecina Maričas introversiju, intuīciju, loģiku.

 

Einšteina māte, kuru viņš ļoti mīlēja, neatbalstīja dēla laulību ar Mariču: „Viņa, tāpat kā tu, ir grāmata, bet tev vajadzētu sievu”. Reizumis pats Alberts Mariču dēvēja par „mežonīgo ielaspuiku” (V.I., 68.lpp.).

Tas liecina, ka Maričai ir izteiktas maskulīnās iezīmes, kas piemīt loģiskajiem tipiem. Mātes vērojums, ka Mariča nav saimnieciska, izslēdz sensorās funkcijas trūkumu.

Einšteins nekautrēdamies uz muguras mājās atnesa salmu maisu šūpulim. Arī mainot dzīves vietu un  pārceļoties viņš pats varēja iejūgties ratiņos, un savu iedzīvi pārvest viens pats (F.H., 95.lpp.).

 

Tā ir norāde uz Reiņina pazīmi „rūpība” salikumā ar intuīciju.

Studenti stāstīja, ka apmeklējot viņu mājās, pamanījuši, ka rakstīdams, viņš kreisajā rokā turējis dēlu, pa starpām atbildot otrajam dēlam. Istaba bijusi nemājīga, pārkrauta, tajā valdījusi nekārtība. Einšteinu ielenkušas apputējušas, aprakstītas ar matemātikas formulām, papīru kaudzes (F.H., 95.lpp.).

Tas liecina, ka ģimenē abi laulātie ir intuīti.

Visu dzīvi Einšteins reizēm šķita vēss pret saviem abiem dēliem, sevišķi Edmundu, kurš, kļūdams vecāks, arvien vairāk cieta no nopietnas garīgas slimības. Bet kamēr dēli bija mazi, viņš tiecās būt labs tēvs (V.I., 170.lpp.).

 

Loģiskam tipam ir grūti piesaistīties maziem bērniem, izrādot lielu siltumu, īpaši vīrietim.

Alberta izvēle, apprecot Mariču nebija veiksmīga. Aiz ārējās ģimeniskās harmonijas slēpās laulības sabrukums. „Es pret sievu izturos, kā pret darbinieci, kuru nevaru atlaist. Man ir pašam sava guļamistaba un es izvairos būt ar viņu divatā” (V.I., 190.lpp.). Ik pa laikam, īpaši atgriežoties mājās pēc ilgāka prombūtnes laika, Albertam šķita, ka it kā viņu attiecībās uz laiku viņu attiecībās  atjaunojas romantika (V.I., 167.lpp.).

 

Attiecības ar Mariču patiešām bija pārāk lietišķas, kas liecina par diskomfortu starp viņiem. Cerība uz attiecību atjaunošanos ir dabīga cilvēku vēlme, taču šajā tandēmā tas bija tikai "šķietami", kas neattaisnojās.

Maričas sarežģītās attiecības ar Albertu lika viņai domāt, ka Alberts „daudzējādā ziņā ir savāds cilvēks”. Viņš varējis būt auksts un atsvešināts pret viņu, taču savus dēlus viņš mīlējis (V.I., 276.lpp.).

 

Šāds Maričas apgalvojums raksturīgs attiecībās ar diagonālo kvadru pēc Kaļinauska.

Filips Frenks izsakās par Mariču: „Kad pirmoreiz sastapu viņu Prāgā, domāju, ka viņai varētu būt šizofrēnija”. Einšteins tam piekrita un vēlāk pastāstīja kolēģim, ka viņas drūmums „neapšaubāmi ir saistāms ar noslieci uz šizofrēniju, kas bija iedzimta viņas mātes ģimenē”. Viņai ir bijusi nosliece uz grūtsirdību, tas viņas izskatu padarīja vēl drūmāku un nomāktāku. Jau 1912.gadā viņu laulībā bija pamanāma milzīga plaisa un nestabilitāte. (V.I., 180.lpp.).

„Iekarot vispārīgo relativitāti izrādījies vieglāk, nekā atrast formulas tiem spēkiem, kas virmoja manā ģimenē. Šie spēki bija sarežģīti”, tā reiz teicis Einšteins par kopdzīvi ar Mariču (V.I., 229.lpp.). Einšteina intensīvais darbs zinātnes jomā, nepārtrauktie pārbraucieni un sarežģītā kopdzīvē ar Mariču bija novedusi viņu pilnīgā spēka izsīkumā. Sievas nesaimnieciskums un neregulāra ēšana bija iemesls tam, ka Alberts bija iemantojis smagu kuņģa saslimšanu, no kuras viņš nekad pilnīgi nespēs tikt vaļā (V.I., 230.lpp.).

 

Jau pamanāmā Maričas piederība Robespjēra tipam, kuras it kā šizofrēniskās iezīmes faktiski izskaidrojamas ar nesaderīgām laulībām. Taču tās spētu harmonizēt Igo vai Dimā tips. Iespējams, tad šādu depresīvu iezīmju viņai nebūtu.

Abi jau labu laiku dzīvoja šķirti, katrs savā pilsētā, taču Mileva nevēlējās likumīgu laulības šķiršanu, kaut arī Einšteins vairākas reizes piesolīja viņai izsniegt krietnu sāpju naudu. Beidzot viņa laulība ar Milevu tika šķirta 1919.gadā, (kad faktiski sen jau katrs dzīvoja savu dzīvi) kad Alberts bija parakstījis līgumu, ka pienākošos Nobela prēmiju visu atdos viņai. Viņš to atdeva 1922. gadā, kad Einšteinam tika piešķirta Nobela prēmija 121 572 Zviedrijas kronas. Tās tika pārskaitītas Maričai. Daļu naudas viņa izlietoja, nopērkot Cīrihē trīs īres dzīvokļu mājas (V.I., 313.lpp.).

 

Laulības šķiršanas vilcināšana vēl vairāk norāda uz Maričas racionalitāti.

Nespēja atteikties no savām interesēm, saņemot materiālus labumus, norāda uz Reiņa pazīmi „nepiekāpība”, kas piemīt Robespjēram.

M.Mariča divreiz mēģināja beigt Cīrihes politehnikumu, taču neveiksmīgi. Visu mūžu viņa palika neīstenojusi savu profesionālo aicinājumu. No socionikas viedokļa tieši Robespjēra tipam raksturīga nepieciešamība sasniegt iecerēto ar vienu piegājienu, retākos gadījumos – divreiz. Ja tas neizdodas, tad Robespjērs savu profesionālo ieceri paliek nepiepildījis. Tas, kā intuitīvajam tipam rada pamatu pakāpeniski ieslīgst depresijā.

Vēl M.Maričas piederību Robespjēra tipam apstiprina fotogrāfijas, kurās nav manāms ne mazākais smaids un emocionālā atvērtība, sastingums sejā.

Otrā sieva – māsīca Elza

1912.gadā, kad ģimenē jau bija jūtama nestabilitāte, Einšteinam bija nodibinājušās draudzīgas attiecības ar savu māsīcu no abām pusēm - Elzu, kas laika gaitā pārauga mīlestībā.

Astoņus gadus viņš gaidīja likumīgu laulības šķiršanu ar Mariču. To saņēmis 1919 gadā, viņš apprecējās ar savu māsīcu Elzu. Viņa bija turīga sieviete, dzīvoja kopā ar divām pieaugušām meitām no pirmās laulības.

Elza Albertam sagādāja pavisam citu, buržuāziskāku dzīvi, labi koptajā mājoklī. Taču savās bibliotēkā viņš saglabāja savu pieticīgo dzīves veidu. Draugi uzskatīja, ka Elza bija viņa patiesā un īstā dzīves biedre (F.H., 132.lpp.).

Starp Mariču un Elzu bija krass kontrasts. Ja arī Mariča bija eksotiska un intelektuāla, bet ļoti sarežģīta sieviete, tad Elza tāda nebija. Elza bija glīta, gādīga, viņa baudīja smagos vācu ēdienus un šokolādi, kas sliecās viņai piedot visai tuklu un cienīgu skatu (V.I., 181.lpp.).

Elza bija izdarīga un ņipra sieviete. Elza regulāri Albertam atgādināja, cikos un kur viņam jāierodas, kad jāpaēd un Alberts bija apmierināts, ka par viņu rūpējas, ko nebija piedzīvojis kopdzīvē ar Mariču.

Viņa biežos ceļojumos posa Albertu un saiņoja ceļa somas, izsniedz kabatas naudu, jo Alberts pat bija spējīgs naudu aizmirst mājās. Viņa nemanāmi rūpējās par viņa ārējo vizuālo tēlu. Šāda aprūpēšana ļāva viņa nerviem atpūsties un atlicināt vairāk laika sapņainām pārdomām, pievēršoties kosmosam, nevis apkārtējai sadzīves pasaulei. Savukārt Elzu tas sajūsmināja, un gandarīja: „Kungs ir ielicis Albertā tik daudz ko skaistu, un man viņš šķiet brīnišķīgs, kaut arī dzīve viņam blakus ir nogurdinoša un grūta”, viņa reiz atzina (V.I., 249.lpp.).

Reiz viņš Elzai teica: „Man ir nepieciešams kāds, ko mīlēt, citādi dzīve ir nožēlojama! Un šis kāds esi Tu!” Starp viņiem valdīja harmoniskas, savstarpēji atbalstošas attiecības un savstarpēja pieķeršanās (V.I., 181.lpp).

Sensoru tipu organisms pieprasa sātīgu ēdienu baudīšanu, kas bieži ir viens no iemesliem tuklumam.

Sensorais tips vienmēr uzņemas aprūpi, jo pats bez prasīšanas zina, kas otram nepieciešams.

Īpašā otrā cilvēka aprūpe un izpratne liecina par augstu empātiju, ētiku un sensoriku.

Tāda attiecību harmonija norāda, ka abi pieder vienai kvadrai.

Elzai, pretēji Albertam, sevišķi patika sabiedrības uzmanība un viņa to nemēģināja slēpt. Elzai patika vīra slava, un viņa tam blakus gozējās cieņā un godbijībā. Atgaiņājot lielo interesentu skaitu, kuri uzmācās Einšteinam, viņa sāka prasīt maksu par iespēju vīru fotografēt, ņemt intervijas, taču naudu ziedoja labdarībai, lai pabarotu izsalkušos bērnus Vīnē un citur.

Elza kalpoja kā sava vīra sargātāja, reizēm bija biedējoša ar saviem skaļiem uzbrēcieniem un iznīcinošo caururbjošo skatienu, īpaši reizēs, kad negribēti traucētāji parādījās Alberta orbītā (V.I., 269).

Apraksts liecina par to, ka Elzai piemīt pretējas, bet papildinošas īpašības. Viņi kopā izskatās laimīgi.

Iemanīties prasīt naudu, lai saudzētu savu mīļoto, un ziedot to labdarībai ir Napoleonei raksturīga īpašība.

Caururbjošs skatiens piemīt Napoleonam.

Alberts ātri aprada ar Elzas raksturu, starp viņiem bija notikuši tikai divi nenozīmīgi strīdi, kas ātri pagaisa. Viņa bija gan prasīga, gan mīloša kas aizsargāja viņu. Elza ar prieku uzņēmās lielu daļu sazināties ar žurnālistiem un atslogoja vīram tās mokas, kas viņu apgrūtināja.

Reiz Elza izteicās: „Es viņu vadu, bet nekad nelieku to viņam manīt!” Īstenībā Einšteins to zināja, bet tas viņam šķita pat nedaudz uzjautrinoši un vilinoši.

Einšteins jokodams par Elzu: „Redziet, es vairs neesmu savas pīpes, bet šīs sievietes vergs”, kad reiz Elza bija pārmetusi viņam par pārlieko smēķēšanu (V.I., 419.lpp.). Uz laiku viņš bija pametis smēķēšanu.

Atspoguļojas saderīgas attiecības.

Prasīgums liecina par spēcīgu melno sensoro funkciju- , spēju un vēlmi sazināties ar žurnālistiem,  kā arī par ekstraversiju un ētiku.

Labdabīgā atzīšanās labprātīgi būt "Elzas vergam" apliecina attiecību komfortu.

Pārceļoties uz dzīvi Amerikā – Prinstonā, kur viņi iegādājās māju, Elza to ar lielu rūpību iekārtoja. Viņa bija jau tik ilgi un tik saudzīgi rūpējusies par vīru, ka Alberts sāka arvien vairāk izpatikt viņas vēlmēm, īpaši viņas mājas radīšanas priekam. Beidzot Einšteins savās mājas izjuta kā īstās mājas, kurās vēlējās atgriezties un baudīt sievas klātbūtni.

Elza rakstīja draudzenei: „Visa Prinstona ir viens liels parks, tās daba man atgādina Oksfordu […] un mēs šeit esam tik laimīgi, varbūt pat pārāk laimīgi” (V.I., 423.lpp.).

Mājas un mājīguma iekārtošana tajā ir melnās sensorās funkcijas - iezīme.

Elza pati apstiprina attiecību saderību starp viņiem.

 

Tikai 6 mēnešus pēc ierašanās Prinstonā Elza saņēma ziņu no savas meitas Ilzes, kura bija neārstējami saslimusi ar leikēmiju. Ļoti drīzā laikā 1934 gadā Ilze nomira, kas smagi satrieca Elzu un salauza viņas veselību.

Divus gadus Elza gandrīz bija piekalta pie gultas, tikai vasaras laikā nedaudz atlabstot. Alberts bieži un pacietīgi sēdēja viņai blakus. Izprazdams slimības nopietnību, viņš mēmi iegrima matemātiskajos aprēķinos, tādējādi pārciešot savu iekšējos pārdzīvojumu. Elzas un vīra savstarpējais sirsnīgums atspoguļojās vēstulē draudzenei: „ Mana slimība viņu tik ļoti sarūgtinājusi, ka viņš klīst apkārt kā pazudusi dvēsele. Nekad nebiju spējusi iedomāties, ka viņš mani tik ļoti mīl. Tas man sniedz mierinājumu vieglāk aiziet”. Divu gadu laikā viņa dzisa, kamēr 1936. gada decembrī aizvēra acis uz mūžību.

Einšteins sievas aiziešanu pārdzīvoja vairāk, nekā spēja iedomāties, ka tas izraisīs viņā tik milzīgas sāpes. Viņš tikai divas reizes savā dzīvē bija raudājis; pirmo reizi, kad nomira viņa māte un otro - kad nomira viņa Elza. Alberts raudāja aizgūtnēm. (F.H., 203.lpp.; un V.I., 431.lpp.).

Saikne starp abiem bija pamatīga, kaut arī tajā vecumā viņus nevienoja milzīga savstarpējā kaisle, tā bija milzīga nepieciešamība vienam pēc otra. Viņi patika viens otram, saprata viens otru un vissvarīgākais, viņiem kopā nekad nebija garlaicīgi. Saikne veidojās spējā apmierināt vienam otra vēlmes, vajadzības, tā bija patiesa un darbojās abos virzienos (V.I., 432.lpp.).

Interesanti, ka pirmā sieva aizrādīja Albertam par to, ka viņi nespēja sarunāties, bet otrai sievai viņš sēž blakus un mierina viņu slimībā.

Juzdams, ka zaudēs savu mīļoto Elzu, Einšteins spēj savas sāpes remdēt zinātnē.

Viss liecina par to, ka šīs bija duālās attiecības.

Pēc Elzas nāves Einšteins, vairāk nekā jebkad, iegrima darbā, tikai tā viņš prata pārdzīvot dvēseles sāpes. Vēlāk viņš atzinās: „Kamēr es vien spēju strādāt, nedrīkstu žēloties, ka man vēl ir palicis darbs, vienīgais, kas tagad piešķir manai dzīvei saturu.”

Alberta izskats bija pelnu pelēks, viņš koncentrējās ar grūtībām, nevēlējās rādīties cilvēkos un noslēdzās (V.I., 432.lpp.).

Pirmās laulības šķiršanu viņš gaidīja ar nepacietību, toties, zaudējot sievu otrajās laulībās, gandrīz pats zaudēja dzīves jēgu.

Pēdējā sieviete Einšteina mūžā

Tā bija krievu spiedze Margarita Koņenkova, kāda bijusī advokāte, kas ar vīru, krievu tēlnieku Sergeju, dzīvoja Grīničvilidžā. Viņus sapazīstināja Elzas meita Margo. Visticamāk, ka Margaritai sākuma nolūks bija iegūt no Einšteina informāciju par atomu. Taču Einšteins neuzķērās uz viņas āķa, kaut arī starp viņiem 1941.gada vasarā sākās romāns, kurš ilga līdz 1945.gadam, kad viņa atgriezās Krievijā.

Koņenkovai neizdevās arī Einšteinu pierunāt, lai tas apmeklētu Maskavu. Viņš skaidri lika saprast savai izredzētajai, ka viņam bija dalītas jūtas pret Krieviju.

Runas par romānu nāca gaismā tikai 1998.gadā, kad tika atvērti par Einšteinu slepenībā turētie dokumenti un publiskotas 9 Einšteina vēstules Margaritai. Tajos bijis daudz nepatiesību un apmelojumu. Toreiz Einšteinam jau bija 66 gadi, visticamāk aizraušanās bijusi tīri prozaiska, vismaz no viņa puses (V.I., 488.lpp.).

Šīm attiecībām nebija iedalīta liela loma 66 gadīgā zinātnieka dzīvē. Taču par to sacerētas leģendas un pat veidotas filmas, lielākoties sensācijas radīšanas nolūkos. Skaidri zināms, ka tādā vecumā Balzaks, kurš pie tam zaudējis ļoti mīlošu sievu, nespēj tik ātri aizrauties ar citu mīlestību arī savu solīdo gadu dēļ. Taču ikvienam vientuļam cilvēkam ir nepieciešams otrs.

Alberts kā Balzaks neizpauda noslēpumu, ko bija cerējusi iegūt Koņenkova. Taču, ja viņš būtu bijis Donkihots, visticamāk bīstamajā noslēpumā, ko gaidīja Krievijā, viņš būtu padalījies.

Dzīves norietā

FIB vāca baumas par Einšteinu jau kopš 1932.gada, kopskaitā bija savāktas 1427 lappuses, kas glabājās kārbās ar uzrakstu „Konfidenciāli”. Tajā bija ietvertas ne tika patiesas ziņas, bet arī dažādas dīvainības, apvainojumi, labvēļu un nelabvēļu novērojumi (V.I., 487.lpp).

Einšteins oficiāli pensionējās 1945.gadā, taču turpināja katru dienu strādāt Moderno pētījumu institūtā. Drīz institūta vadību pārņēma Dž.R. Openheimers, kurš 1935.gadā pirmo reizi viesojoties institūtā, Einšteinu bija nosaucis par pašu lielāko spīdekli, kurš vada „trako namu” un „Einšteins pats ir prātu izkūkojis”, lai gan tas bijis domāts pozitīvā nozīmē. Jo institūtā sēdējuši ar sevi pārņemti spīdekļi, kuri staro nelaimīgā vientulībā.

Nedaudz vēlāk Openheimers nāca klajā ar vēl vienu zīmīgu Einšteina raksturojumu: „Viņam vienmēr ir piemitusi varena nesamaitātība, vienlaikus bērnišķīga un dziļa ietiepība” (V.I., 493.lpp.). Einšteinam pat vecumā nepietrūka dzēlīgas un labas humora izjūtas.

Visticamāk, ka tieši šādi un līdzīgi komentāri daudzus gadus pēc Einšteina nāves radīja izdomātu dīvaiņa tēlu, kas, no vienas puses bija politiski izdevīgs, jo novērsa daudzu tieksmi pievērsties zinātnei. No otras puses, tanī laikā nebija izstrādāta tāda metode cilvēka raksturu analīzei, kādas piedāvā socionika. Visi nepieņemamie, citādie, atšķirīgie tika ieskaitīti "ĪPATŅOS".

1946.gadā Einšteina pirmā sieva Mariča atsāka vajāt Albertu, aizbildinādamās, ka ir aptrūkusi nauda, lai rūpētos par abu garīgi slimo iestādē ievietoto dēlu Edvardu, kura uzvedība bija kļuvusi agresīva. Nauda, ko Alberts viņai pārskaitīja par Nobela prēmiju, bija aizslīdējusi Maričas depresijas laikā. Tāpat bija „aizslīdējuši” divi lielie īres nami. Einšteins ieteica pārdot trešo namu, un naudu nodot aizbildnim, taču Mariča tam nepiekrita. Kad Mariča 1948.gadā ar insultu nomira, naudu 85 000 Šveices franku atrada zem viņas spilvena (V.I., 500.lpp.).

Atkārtoti atsedzas Maričas vājās funkcijas – sensorika un ētika, un Reiņina pazīme „nepiekāpība”.

Epilogs

Kā ikvienam cilvēkam, tā arī Einšteinam piemita gan labās, gan arī sliktās īpašības. Viņam bija uzticami draugi mūža garumā, bet netrūka arī tādu, no kuriem viņš norobežojās. Pie pēdējiem viņš pieskaitīja savu dēlu Eduardu un pirmo sievu Milevu (V.I., 502. lpp.).

Sava mūža pēdējās dienās Einšteins parakstīja angļu filozofa un kara pretinieka Bertrāna Rasela sacerēto uzsaukumu lielvalstu vadībām, kuru parakstīja daudzi pētnieki. Viņi brīdināja cilvēci, lai tā nemēģina sevi iznīcināt kodolieroču karā ar ūdeņraža bumbām. Tad ies bojā ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki, augi un pasaule nonāks iznīcības priekšā (F.H., 204.lpp.).

Pētnieka veselības stāvoklis 76 gadu vecumā bija bīstami pasliktinājies un 1955.gada aprīlī viņš mira. Einšteins, kuram personības kults likās smieklīgs, bija aizliedzis sarīkot jebkādas sēru svinības un lika sevi kremēt. Izvadīšanai bija pulcējušies tikai paši tuvākie radi, draugi (F.H., 206.lpp.), kā viņš to bija lūdzis.

 

Secinājumi

Biogrāfiskajā analīzē pierādīta Alberta Einšteina piederība INTP vai Balzaka tipam, uz ko norāda:

  • introversija;
  • intuīcija;
  • loģika;
  • melanholiskais temperaments (introversija un iracionalitāte);
  • Reiņina pazīme „dinamika”;
  • Reiņina pazīme „negatīvisms”;
  • Reiņina pazīme „nepiekāpība”;
  • Reiņina pazīme „deklatimitāte”;
  • Reiņina pazīme „demokrātisms”;
  • Reiņina pazīme „rūpība”;
  • bāzes funkcija laika intuīcija ;
  • aktīva un spēcīga darbības loģika ;
  • vājās funkcijas un ;
  • piederība 3.kvadrai;
  • piederība intuitīvi loģisko tipu klubam;
  • konstatētās Balzaka tipam raksturīgā kopīgās ārējās pazīmes (lēna gaita, nesteidzīgs runas veids, salīcis augums, lielas acis, nokarenā lūpa).

Paralēli ar biogrāfiskās analīzes metodi pierādīta A.Einšteina pirmās sievas Milevas Maričas piederība Robespjēra sociotipam, par ko liecina:

  • introversija;
  • intuīcija;
  • loģika;
  • maskulīnā iezīme;
  • Reiņina pazīme „nepiekāpība”;
  • vizuālā analīze (gandrīz bezemocionāla seja, kas raksturīga bāzes );
  • diskomfortablās šķietami vienādo attiecības starp viņu un A.Einšteinu.

Pierādīta A.Einšteina otrās sievas Elzas piederība Napoleona sociotipam, atsedzot:

  • ekstraversiju;
  • sensoriku;
  • ētiku;
  • spēcīgu un ;
  • attiecību komfortu starp viņu un A.Einšteinu.

Biogrāfiskajā analīzē gūts apstiprinājums, ka A.Einšteinam nav bijušas nekādas, pat ne vismazākās dīvainības pazīmes. Viņa uzvedība līdzinās daudzu citu Balzaka sociotipa pārstāvju uzvedībai. Visticamāk, mītus par A.Einšteina „dīvainību” sacerēja personas, kuriem viņa nostāja atsevišķos jautājumos nebija pieņemama. Einšteina novēršanās no reliģijas, viņa nespēja pieņemt Vācijas diktatorisko režīmu un viņa ebrejiskā izcelsme kalpoja kā pietiekamas iezīmes, lai viņu ierindotu „dīvaiņu” grupā.

Pirmā nesaderīgā laulība ar Milevu Mariču bija par iemeslu, lai daži nelabvēļi (arī pati Mariča) viņu ierindotu „īpatņu” kategorijā, kas nespējīgi veidot vācu režīmam atbilstošu ģimeni. Šim faktam pretstats ir otrā laulība ar Elzu, kas apliecina, ka Einšteins bija normāls cilvēks, kurš spējīgs veidot harmoniskas attiecības ar dzīvesbiedri.

Ir pamats domāt, ka Vācijas kultūrā valda aristokrātiskās II kvadras režīms, kuru pasvītro Maksima tips, kurā Balzakam kā III kvadras pārstāvim ir grūti integrēties. Einšteins Vāciju kā savu dzimteni mīlēja un tiecās pēc tās, taču tās režīmu pieņemt nespēja. Pierādījums tam, ka viņš mīlēja savu dzimteni Vāciju, ir tas, ka viņš pēc pirmās izbraukšanas un atteikšanās no Vācu pilsonības, atgriezās atpakaļ. Taču pārliecinājies, ka Vācijas režīms nav mainījies, pameta to uz visiem laikiem. Tāda rīcība raksturīga iracionālajiem tipiem.

 

Darba autori: Velta Līvija Miķelsone un Elvis Krumholcs. © Biedrība "Socionika", Rīga, 2013. Pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz šī darba autoriem obligāta. Visas tiesības aizsargātas.