Es neticu socionikai!

 


      Tā dažkārt nākas dzirdēt!

      Ticēt vai neticēt var Dievam, dziedniekiem, gariem, spokiem… Taču katram dzīvē var pienākt brīdis, kad viņš sāk kaut kam ticēt. Ko nozīmē ticēt vai neticēt kaut kam? Man nav zināšanu ķirurģijā, bet vai tādēļ es neticu ķirurgu sasniegumiem? Man nav zināšanu fizikā, ķīmijā, bet vai tādēļ es nelietoju viņu radītos brīnumus!? Avārijās nokrīt lidmašīnas, autokatastrofās iet bojā cilvēki, vai tādēļ pārējie nelido, nebrauc? Izteikt noliedzošus komentārus par kaut ko (arī kādu  zinātni) var cilvēks, kam tajā nav nekādu zināšanu.  Varbūt arī nevajag visu zināt. Un ja nevajag, tad varbūt arī noliegt nevajag!


      Šeit būs daži citādi no cilvēku stāstītā:


Es ļoti mīlu savus bērnus, bet ir situācijas, kad vienu no viņiem varētu sist un sist! To reizēm arī daru un nekas nemainās.

Es nesaprotu, no kurienes mūsu ģimenē piedzimis tik nenormāls bērns!

Visi bērni ir kā bērni, bet tas viens.....!

Citiem tēvi ir vislabākie draugi, bet manējais drausmīgs despots, ar kuru nu jau divus gadus pat nerunāju.

Savu māti ne acu galā neciešu un nespēju pat viņai neko labu vēlēt.

Mans audžutēvs ir vislabākais cilvēks pasaulē! Pat būdama pieaugusi, joprojām braucu pie viņa pēc padoma vai vienkārši izkratīt sirdi.

Es viņam katru dienu mācu, atgādinu, pat lūdzu, bet viņš pat sarunāties ar mani nav iemācījies!

Ar savu vīru esmu nozvērējusies nekur turpmāk kopā neiet, jo man šķita, ka tikai mājās viņš mani nedzird! Nē, viņš arī neredz to, ko sabiedrībā redzu es. Un tad strīdi iet vaļā. Cik ilgi tā var turpināties?



Mazs būdams savu tēvu pacietu tikai tādēļ, ka biju bezspēcīgs. Kad pieaugos, konflikts nemazinājās, bet tad es sāku sist viņu. Līdz beidzot 16 gadu vecumā aizgāju no inteliģentas ģimenes, jo tāda bija manējā. Kad tēvs nomira, kapos noskatījos aiz koka, vai patiešām viņu ielaida bedrē. Žēl nebija.

Kad māte aizbrauca komandējumos, tēvs mani piesēja vannas istabas pie dvieļu žāvētāja. Noturēja gandrīz diennakti. Es lūdzu ēst, nokārtoties, viņš nereaģēja. Es tur pat apčurājos. Uz auksta klona aizmigu. Vēlu vakarā viņš manā klātbūtnē ēda kotletes, pēc tam saldējumu, man tikai pieliekot pie deguna paostīt! Nozvērējos, kad pieaugšu, visu viņam atmaksāšu! Māte tikai teica, nesūdzies, bet mainies! 19 gadu vecumā bija sakrājies tik daudz, ka es viņu ņēmu un nositu!

Mātes otrais piedzīvotājs, kad viņa bija dežūrās, mani 10 gadīgu meiteni izvaroja. To viņš piekopa ik reizi, kad māte aizgāja dežūrā uz diennakti. Man sāpēja viss vēdergals, bet viņš tikai trieca savu "bomi" manā apakšgalā. Kā es viņu ienīdu! Teica, ja pateikšu mātei, nošaus ar mātes darba ieroci. Baidījos, neteicu. Māte reiz pamanīja, ka es asiņoju, gribēju viņai izstāstīt... bet viņa... "tu kuce ar manu vīru drāzies"! Tad man jau bija 13 gadi, es aizbraucu uz Krieviju pie vecāsmātes. Mans vēders sāka pampt, es nevēlējos lai no tāda izdzimteņa man piedzimst bērns. Vecmāmiņa mani saprata. Nevēlos redzēt ne māti, ne to tēviņu. Nekad!

      Kādēļ vienā telpā divi cilvēki sarokojoties viens otru noskūpsta, bet ar citu iekrīt asā strīdā? Kādēļ vienā sabiedrības daļā kādu cilvēku dievina, bet citā to pašu cilvēku nevēlas ne acu galā redzēt?

     Visi citāti ir no dažādiem stāstiem žurnālos, no filmām, no tiesu dokumentiem, kaimiņu mutēm. Tādus citātus varētu turpināt vākt bezgalīgā daudzumā. Piemērus no dzīves varam saskatīt ik uz soļa. Neviens nepiedzimst slikts, bezjūtīgs, ļauns, par tādu mēs paši viņu radam. Tas notiek arī gadījumos, kad cilvēks ir spiests dzīvot nekomfortablās attiecībās.

     Kādēļ tādas attiecības izveidojas starp pavisam tuviem cilvēkiem?  Kādēļ rodas šādi stāsti?
Pagaidām tikai socionika dod objektīvas atbildes, kādēļ tas tā notiek.

      Un ja socionika zina atbildi, tad ir vērts ticēt socionikai!