Bezatbildība vai nepiemērotība?

 

Bezatbildību mēs saprotam kā personas nespēju uzņemties atbildību par savu rīcību. Taču, ja ielūkosimies dziļāk, tad bezatbildība sevī ietver daudz ko vairāk – nevēlēšanos uzņemties atbildību, izpildīt kaut kādus pienākumus, tieksmi novelt atbildību uz citiem un solītā nepildīšanu.

Vai patiešām ir cilvēki, kas piedzimuši bezatbildīgi? Kas pie bezatbildības vainīgs – ģimene, skola, sabiedrība?

Kārlis Gustavs Jungs, ilustrēdams psihes funkciju dabu, pierādīja, ka katrs cilvēks izjūt nepieciešamību uzņemties atbildību.

Daudzi ir pieraduši domāt – ja cilvēks uzņemas atbildību, tad viņš spējīgs atbildēt par visu. Patiesība ir citādāka. Katra tipa spēja uzņemties atbildību ir ierobežota tiktāl, cik viņš spēj kontrolēt ar savām spēcīgajām funkcijām.

Minēšu piemēru: ja eksperimenta laikā dalībniekiem uzdotu aprakstīt kādu gleznu:

  • Loģiskie   sociotipi noskaidro sakarības starp gleznā attēlotajām detaļām, analizē tās saturu, iztirzā un pamato tās klasifikāciju.
  • Ētiskie   sociotipi pauž savu attieksmi par gleznā pamanīto, par tās atspoguļoto saturu, un dod vērtējumu - patīk vai nepatīk skaista, vai neizteiksmīga. 
  • Intuitīvie  sociotipi novērtē gleznotāja talantu, skaidro gleznas unikalitāti, apraksta asociācijas, kādas izraisa glezna.
  • Sensorie  sociotipi detalizēti apraksta krāsas, toņus, formu, faktūru, izvērtē kompozīcijas estētiku.

 

Piemērs parāda, ka katra sociotipa uzmanības spējas ir ierobežotas, tās ir piesaistītas tikai viņa interešu zonai. Šeit iespējams vilkt paralēles arī ar darba uzdevumiem, cilvēks spēj nodoties ar pilnu atdevi tikai tam darbam, kas atbilst viņa spēcīgām funkcijām.

Tieši tāpēc vajag četrus vietniekus, ka pats neesi īstā vietā!

 

Atbildības uzņemšanās ir saistīta arī ar riska uzņemšanos, spēju aizstāvēt savu rīcību. Katram tipam tā ir tikai viena - 1. psihes kanāla funkcija, kurai pateicoties, viņš spēj iebilst citu viedoklim. Tā ir dzīves programmas un misijas funkcija, kuras iespaidā cilvēks uzņemas atbildību par paveikto, par savu rīcību. Pārējo psihes funkciju darbība ir iesaistīta ceļā uz mērķi, un tās negarantē augstu kvalitāti. Pat otrā kanāla - radošā, spēcīgā psihes  funkcija  var kļūdīties! Atšķirība ir tikai tā, ka tās ietekmē nezūd pašvērtējums un cilvēks ir gatavs pieņemt kritiku. Vājākās - trešā un ceturtā kanālu funkcijas grauj cilvēka pašvērtēju, kritika to adresē sāp, moka vainas izjūta.

 

Ko no tā var secināt? Ja darba uzdevums ir cieši saistīts ar darbinieka spēcīgākajām psihes funkcijām, vadītājam atliek kontrolēt darba rezultātu, nevis izpildījumu. Savukārt, ja darba uzdevumā lielākoties iesaistītas darbinieka vājās psihes funkcijas, vadītājam regulāri jākontrolē arī darba process! Un jāsamierinās ar kļūdu atkārtošanos.

Tādējādi nav bezatbildīgu darbinieku. Ir tikai amatam piemēroti vai nepiemēroti darbinieki.

Vēl lielāks risks pastāv, ja lielas organizācijas vai valsts vadību uzņemas cilvēks, kam nav organizatora dotības. Tad cieš ne vien organizācija, bet arī valsts.