Bezatbildība vai nepiemērotība?

Bezatbildību mēs saprotam kā personīgas atbildības neuzņemšanos par savu rīcību. Taču, ja ielūkosimies dziļāk, tad bezatbildība sevī ietver daudz ko vairāk – nevēlēšanos uzņemties atbildību, nevēlēšanos izpildīt kaut kādus pienākumus, tieksmi pārnest atbildību uz citiem un solītā nepildīšanu.

Vai patiešām ir cilvēki, kas piedzimuši bezatbildīgi? Kas pie bezatbildības vainīgs – ģimene, skola, sabiedrība?

Kārlis Gustavs Jungs, uz kura personības tipu bāzes veidojās socionika, ilustrēdams psihes funkciju dabu, parādīja, ka katrs cilvēks par kaut ko vēlas uzņemties atbildību. Vēl precīzāk būs sacīt, ka nevis vienkārši vēlas, bet izjūt nepieciešamību pēc atbildības uzņemšanās.

Daudzi cilvēki ir pieraduši domāt – ja cilvēks uzņemas atbildību, tad viņš spējīgs atbildēt par visu. Patiesība ir citādāka. Mūsu spēja uzņemties atbildību ir ierobežota tiktāl, cik iespējams kontrolēt ar mūsu spēcīgajām funkcijām. Minēšu piemēru: ja eksperimenta laikā dalībniekiem uzdotu aprakstīt kādu gleznu:

  • Loģiskie sociotipi – noskaidrotu sakarības starp gleznā attēlotajām detaļām, analizētu tās saturu, iztirzātu un pamatotu tās klasifikāciju;
  • Ētiskie sociotipi – izpaustu savu attieksmi pret gleznu un tās saturu, dotu vērtējumu;
  • Intuitīvie sociotipi –apspriestu gleznotāja talantu, mēģinātu noskaidrot gleznas unikalitāti, aprakstītu asociācijas, ko glezna izraisa;
  • Sensorie sociotipi – detalizēti aprakstītu krāsas, toņus, formas, faktūru, izvērtētu kompozīcijas estētiku.

Domāju, ka ar šo piemēru būtu pietiekami, lai saprastu, ka mūsu uzmanības spējas ir ierobežotas – tās ir piesaistītas tikai mūsu interešu zonai. Šeit iespējams vilkt paralēles ar darba uzdevumiem – cilvēks spēj nodoties ar pilnu atdevi tikai tam darbam, kas viņam patīkams.

Atbildības uzņemšanās ir saistīta arī ar riska uzņemšanos, spēju aizstāvēt savu darba rezultātu kritikas priekšā. Savukārt mūsos ir tikai viena psihes funkcija, ar kuru mēs spējam pacelties pāri citu viedoklim. Tā ir pirmā, dzīves programmas un misijas funkcija, kuras iespaidā mēs uzņemamies atbildību par darba rezultātu. Pārējo psihes funkciju darbība ir iesaistīta ceļā uz mērķi, un tās negarantē nekļūdīgumu. Pat otrā spēcīgā psihes funkcija – radošā – var kļūdīties! Atšķirība ir tikai tā, ka mūsos nezūd pašvērtējums un mēs esam gatavi pieņemt kritiku. Vājākas funkcijās mūsu pašvērtējums pazūd, mūs sāpina kritika un nomoka vainas sajūta.

Ko no tā var secināt? Ja darba uzdevums ir cieši saistīts ar darbinieka spēcīgākajām psihes funkcijām, vadītājam atliek kontrolēt darba rezultātu, nevis izpildījumu. Savukārt, ja darba uzdevumā lielākoties iesaistītas darbinieka vājās psihes funkcijas, vadītājam regulāri jākontrolē arī darba process! Un jāsamierinās ar kļūdu atkārtošanos.

Tādējādi nav bezatbildīgu darbinieku. Ir tikai amatam piemēroti vai nepiemēroti darbinieki.

Vēl lielāks risks pastāv, ja lielas organizācijas vai valsts vadību uzņemas cilvēks, kam nav organizatora dotības. Tad cieš ne vien organizācija, bet arī valsts. Piemēri:

  • Valērijs Kargins (Jeseņins) un Viktors Krasovickis (Dimā), bijušie „Parex” bankas vadītāji;
  • Bertolds Fliks (Hakslijs), „Air Baltic” vadītājs;
  • Džordžs Bušs (Hakslijs), ASV prezidents.

Vairāk par socioniku uzzini kursos!