Kremļa triumfa noslēpums

 

Pasaulē varu diktē un notur nauda, kura skaitliski ir dažu miljonu bagātu cilvēku rokās. Latvijas oligarhi salīdzinājumā ar pasaules slavenajiem un bagātākajiem tādas niecības vien ir, taču arī viņi kopē pasaules oligarhu praksi. Oligarhi ir kā haizivis, kas regulāri iziet medībās. Bet vai kāda spēkos ir neitralizēt haizivi? Un varbūt tas nav arī vajadzīgs, jo visam ir divas puses – pozitīvā un negatīvā. Paplašinādams savu darbības lauku un gūdams peļņu, jebkurš oligarhs nes zināmu labumu arī sabiedrībai. Bet būsim reāli – tas, kurš prot nopelnīt, lauvas tiesu nopelnītā noteikti paturēs sev.

Pasaules evolūcija rit uz priekšu, un tā neatgriezīsies pirmatnējā veidolā, ja vien to neapstādinās dabas katastrofa. Tādēļ cīņa par varu turpināsies visu cilvēces pastāvēšanas laiku. Tā nav nejaušība, ka veidojas globāla mēroga savienības, lai nodrošinātos pret masveida teroru. Tagad jau aktīvi runā par Eirāzijas savienību, kuru veidos Vladimira Putina kliķe. Regulāri notiek gatavošanās – kurš kuru haizivs medībās uzvarēs.

Socionika dod dziļāku sapratni par procesiem, kas norit "augšā". Politika ir spēle ar noteiktiem dalībniekiem. Politiķu uzvārdi un amati neko nepastāsta par viņu lomu spēlē. Tiklīdz mēs blakus uzvārdiem minam sociotipus, tā atklājas stratēģiskā aina, atsedzot spēles norisi, ieraugot visas viltības un slēptos manevrus. Katru sociotipu iespējams pielīdzināt šaha figūrai, kura spēj izdarīt tikai noteikta veida gājienus, bet kā zināms, uzvaru var panākt tikai ar noteiktu figūru iesaistīšanu kombinācijā.

Kad Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina (Žukova) spēki bija izsīkuši, viņš 1999.gada Jaungada uzrunā paziņoja par savu atkāpšanos, iesakot kā iespējamo pēcteci V.Putinu (Maksimu). B.Jeļcins savos memuāros stāsta, ka viņam piemitušas izcilas spējas atrast un saskatīt nākamā prezidenta amata kandidātā V.Putinā visas tās īpašības, kuras nepieciešamas prezidentam.

Nenoliedzami, ne mazāka interese par nākamo prezidenta kandidātu bija Krievijas oligarhiem, kuri vēlējās atrast tikai prognozējamu, kontrolējamu un uzticamu cilvēku. Bez tam, šim cilvēkam bija jābūt apveltītam ar tādām īpašībām, lai viņš spētu iepatikties krievu tautai. Oligarhi ataicināja politisko konsultantu firmu no ASV, kuri veica sociālo grupu aptauju. Viņi secināja, ka krievu tautai nepieciešams tāds prezidents, kurš spēj stingri turēt grožus rokās. Vārdu sakot, "skarbais puisis". Tika piemeklēti un apsvērti vairāki kandidāti, starp tiem tika izbrāķēts gan Jevgēnijs Primakovs (Žukovs), gan Sergejs Stepašins (Dimā), kurš šķitis pārāk maigu raksturu, gauss, neizlēmīgs un bez harismas.

Tad iesākās mazpazīstamā V.Putina personības izpēte. Cilvēks, kurš strādājis Valsts Drošības Komitejā, mērķtiecīgi virzījies uz augšu pa karjeras kāpnēm, Federālā Drošības Dienesta vadītājs, deva lielu cerību prezidenta amatam. Arī ārējais izskats varēja būt pietiekami pieņemams: mazrunīgs, askētisks cilvēks, kura acīs reti pamanāms siltums, bezkaislīgs un emocionāli neietekmējams, augumā stalts, kopts, kārtīgs un pedantisks. Zinoši socioniķi sapratīs, ka tādam īpašību kopumam atbilst tikai viens sociotips no sešpadsmit – Maksims.

Liela loma V.Putina pozīcijas nostiprināšanā bija Romānam Abramovičam (Žukovam). Viņš bija pēc uzvārda atpazīstams miljonārs, vērā ņemama un reprezentabla persona daudziem Krievijas apgabalu gubernatoriem.

Žurnālists Aleksandrs Vološins (Robespjērs) stāsta: "Romāns Abramovičs bija tāda iespaidīga persona, kura jau 1999.gadā piedalījās jaunievēlētā prezidenta V.Putina ministru kabineta veidošanā. Caur Abramoviča filtru bija jāiziet visiem ministru amata kandidātiem. Uz intervijām bija jāiet pa vienam." Kādā tikšanās reizē viņš esot dievojies – ticiet man, politika mani neinteresē. Atbildot uz A.Vološina atgādinājumu par viņa ciemošanos Kremlī, R.Abramovičs uzvēris, ka viņam bijusi tikai draudzīga parunāšanās.

R.Abramovičs bez V.Putina kabineta "vētīšanas" veica vēl daudzus nopietnus pasākumus, galvenokārt padomājot par savu, bet vienlaikus V.Putina aizmugures nostiprināšanu. Nopietnākais šķērslis, kura ietekmi vajadzēja mazināt, nāca no Maskavas domes ar Juriju Lužkovu (Žukovu) priekšgalā, kurā bija liels skaits komunistu. Jo arī J.Lužkovam, kura popularitāte tolaik Maskavā bija augsta, kārdinošs likās prezidenta krēsls (jo kurš Žukovs cietīs savas varas apslāpēšanu vai ierobežošanu?). Lai piepildītu ieceri, vajadzēja krievu tautu iepazīstināt ar mazpazīstamo V.Putinu. R.Abramoviča finansiāli atbalstīta un viņa iniciatīvas vadīta, mākslīgi tika radīta jauna partija "Vienotība" (vai partija ar šādu nosaukumu Latvijā ir nejaušība?). Par tās līderi tika ievēlēta harismātiska persona, ministrs Sergejs Šoigu (Žukovs).

R.Abramovičam bija rūpīgi izstrādāta V.Putina aizstāvības stratēģija. Viņš spēja pārliecināt par jaunās partijas "Vienotība" izaugsmes nepieciešamību valstī. Maskavas vēlētājs labprāt prezidenta krēslā vēlējās redzēt J.Lužkovu, kurš bija izteicis tādu domu. Taču R.Abramovičs nodrošināja pretsparu J.Lužkovam, panākot V.Putinam vairākuma atbalstu Krievijas apgabalos.

Samērā ātrā laikā "Vienotība" izveidojās par nopietnu politisko spēku un R.Abramoviča pūliņi atmaksājās. Tādējādi var secināt, ka Putina un līdz ar to oligarhu lomas stiprināšanas aizsākumi veidojās 1999.gadā.

Īsi pirms savas atkāpšanās Jeļcins tautā bija iemantojis gan uzticību un popularitāti, gan slavu, gan neslavu savas alkohola atkarības un skandalozās uzvedības dēļ. Viņa drosmīgais atkāpšanās solis svinīgajā Jaungada naktī daudziem lika nodrebēt neziņā par turpmāko notikumu attīstības gaitu. Taču politiskais scenārijs jau bija pārdomāts. Tas bija vispiemērotākais brīdis, lai B.Jeļcins krievu tautu iepazīstinātu ar daudzsološo pēcteci V.Putinu.

II kvadra "svešajiem" vieglā ceļā varu nenodod, un likumsakarīgi vara pārceļoja no Žukova (B.Jeļcina) pie savas kvadras pārstāvja Maksima (V.Putina). Šo nostiprināšanas procesu vadīja divi Žukovi – R.Abramovičs un Sergejs Stepašins. Tādējādi Krievijas partija "Vienotība" ir II – autoritārās un represīvās – kvadras spēks. Saskaņā ar socionikas likumsakarībām atņemt varu II kvadrai ir gandrīz neiespējami. II kvadras valdīšanu var gāzt vai nu revolūcija, vai karš. II kvadras iekārtā citādāk domājošie labākajā gadījumā tiek neitralizēti, ļaunākajā – izraidīti no valsts, iesēdināti cietumos par biedinājumi citiem vai mīklainos apstākļos pazūd.

Socionikā visus sešpadsmit tipus sadala četras kvadrās, kurām sabiedrībā ir atšķirīga loma. Kad sapulcējas viena kvadra, tās pārstāvji gūst enerģijas pieplūdumu un drosmi, kas sekmē savas sociālās programmas īstenošanu. Vienas kvadras robežās veidojas ciešas simpātijas, uzplaukst noturīga mīlestība un rodas viegla savstarpēja kontaktēšanās un sapratne. Tiklīdz satiekas atšķirīgu kvadru pārstāvji, attiecībās ienāk skaudība, nodevība, naids, meli, izlikšanās, līdz pat atklātai atriebībai.

Viens no pirmajiem oligarhiem Krievijā bija Boriss Berezovskis (Napoleons), kurš bija baņķiera un miljonāra Pjotra Avena (Balzaks) draugs. Tieši B.Berezovskis ievadīja jauno un daudzsološo R.Abramoviču biznesā. Velāk abi kļuva par biznesa haizīvīm, apgrozot miljardus.

Uzzinājis par V.Putina kandidatūras izvirzīšanu prezidenta amatam B.Berezovskis, uzsāka cīņu. Ne visiem Krievijas oligarhiem V.Putins prezidenta krēslā bija pieņemams, ko socionika pamato ar starptipu attiecībām. V.Putins (Maksims) ir B.Berezovska (Napoleona) revidents. Revīzijas attiecības ir vissmagākās, kas politikā un biznesā rada graujošu ietekmi.

Būdams III – reformatoru kvadras – pārstāvis, B.Berezovskis tiešām vēlējās turpināt M.Gorbačova (Napoleona) iesāktās reformas Krievijā. Sabiedrības progress iespējams tikai kvadru nomaiņas ceļā. Autoritāro režīmu spēj nomainīt tikai liberāls un demokrātisks režīms, kas prasa reformu ieviešanu. Ja sabiedrības progress tiek mākslīgi bremzēts, kavējot kvadru nomaiņu pārstāvjus varas pozīcijās (no II uz III), sabiedrība turpina stagnēt un pauž dziļu neapmierinātību.

1989.gadā sākās III kvadras valdīšanas laiks kultūrā, ko Krievijā uzsāka M.Gorbačovs. Latvijā tik tiešām straujā tempā sabruka sociālisms, taču Krievijā līdz ar B.Jeļcina nākšanu pie varas totalitārais režīms turpina plaukt un zelt. Krievijai nepieciešams ekonomikas uzplaukums, taču tas iespējams vienīgi III kvadras valdīšanas laikā.

B.Berezovska cīņa pret Juriju Lužkovu (Žukovu) un Jevgēņiju Primakovu (Žukovu), kas viņu bija sācis vajāt, ir skatāma nevis kā vienpersoniska interešu apmierināšana, bet gan kā cīņa starp II un III kvadru, kuras ir politiskie konkurenti.

Kremļa kliķi, kura izveidojās no II kvadras pārstāvjiem, D.Midžlijs un K.Hačinss nosauc par "vienas ģimenes biznesu".

V.Putinam nostiprinoties prezidenta krēslā, oligarhi piedzīvoja vilšanos, jo izrādījās, ka V.Putins nav nedz ietekmējams, nedz raustāms. Tas bija ciets rieksts. Uz B.Berezovska ieteikumiem V.Putins vispār nereaģēja. Kādā ļoti karstā 2000.gada vasaras dienā viņš sasauca ap 30 oligarhiem, kuriem tika paziņots par aizliegumu iejaukties politikā un diktēt noteikumus. Tagad politisko gaisotni valstī noteikšot tikai viņš.

Viens no iespaidīgākiem Kremļa cietokšņa nostiprināšanas darbiem no V.Putina puses bija pakāpeniska neatkarīgo televīzijas kanālu un preses izdevumu aizvēršana, lai nekas nespētu iebilst pret viņa valdīšanas stilu. Tas V.Putinam izdevās pirmās prezidentūras otrajā gadā.

Ne visi zina īsto iemeslu, kāpēc V.Putins tā rīkojās. Socionika skaidro, ka V.Putina – Maksima – vadošajai psihes funkcijai "sistēmu loģikai" ir nepieciešams sevi nodrošināt pret jebkādu ārējo ietekmi. Ļoti bieži Maksima tipa līderi vārda pilnā nozīmē ap sevi uzceļ cietoksni, kurā nevienam nav tiesības rīkoties vai paust atšķirīgus uzskatus. Tāpēc demokrātiju no Maksima sociotipa līderiem nesagaidīt.

V.Putina vajāti, B.Berezovskis un Vladimirs Gusinskis (abi Napoleoni) uz visiem laikiem bija atstājuši Krieviju. Taču ar to vien nepietika. V.Putins nolēma oligarhu B.Berezovski iebiedēt vēl vairāk, lai gadījumā pēdējais neizdomātu atgriezties atpakaļ. Tika vākti materiāli smagu un apmelojošu apsūdzību izvirzīšanai, lai izdevīgā brīdī B.Berezovski ietupinātu aiz restēm.

Kvadru vērtību atšķirības politikā iznīdē draudzības saites. Kad R.Abramoviča pozīcijas bija pamatīgi nostiprinājušās, viņš sāka nievājoši izteikties par savu bijušo draugu B.Berezovski. Arī B.Berezovskis norāda uz atšķirību raksturos – viņš bijis atklāts (te parādās demokrātu kvadras pārstāvja iezīme), bet R.Abramovičs nekad nav bijis gatavs atbildēt atklāti (tā rīkojas autoritārās kvadras pārstāvis).

B.Berezovskis neslēpj savas dusmas pret V.Putinu, pamatoti norādot, ka viņš cīnās nevis pret oligarhiem, bet gan pret saviem politiskajiem oponentiem. Tādēļ arī V.Putins aizvēra neatkarīgās televīzijas, lai maksimāli novājinātu tos ķēdes posmus, kuri apdraudēja viņa varu. Arī visi nepaklausīgie gubernatori ātri tika nomainīti.

Nākamais šķērslis ietekmes nostiprināšanai ir privātā biznesa ierobežošana. Lai salauztu uzņēmēju pretestību un atturētu no politiskās pretdarbības, V.Putins (Maksims) ieslodzīja cietumā arī savas kvadras pārstāvi Mihailu Hodorkovski (Maksimu). Šo apsūdzību eksperti uzskata par safabricējumu. Tādējādi V.Putina kontrolē nonāca arī tiesu vara.

Taču būtu naivi domāt, ka V.Putins pret visiem izturas vienlīdz taisnīgi. Krievijas oligarhu loks ir pietiekami liels, bet, kā to varēja prognozēt socionika, V.Putinam ir īpaši labvēļi oligarhu aprindās no savas kvadras pārstāvju vidus: Romāns Abramovičs (Žukovs), Oļegs Deripaska (Žukovs), Mihails Frīdmans (Žukovs), un Vladimirs Potaņins (Žukovs). Vienīgais citas – III kvadras – pārstāvis ir Pjotrs Avens (Balzaks).

Kā bija sagaidāms, pēc V.Putina prezidentūras vara nonāca cita Maksima – D.Medvedjeva – rokās. V.Putina un D.Medvedjeva diktatoriskais valdīšanas stils ir tikai nedaudz humānāks par J.Staļina (Maksima) valdīšanas stilu. Likumsakarīgi, ka pēdējos 16 gados Krievijas varas groži ir tikai II kvadras rokās, un tas nebeigsies ar demokrātijai labvēlīgām pārmaiņām. Paredzams, ka no 2012.gada pavasara abi Maksimi atkal mainīsies lomām, un Dievs vien zina, vai tas ir pēdējo reizi.

Pilnīgi pamanāms, ka Krievijā valsts pirmo personu izvēle ir balstīta zinātnes ieteikumos. Tur dominē II kvadras loģiskie sociotipi Maksims un Žukovs, bet viņu vadības stils ir diktatorisks, konservatīvs un šaurs. Vairāk par visu tiek domāts par varas nostiprināšanu. To apstiprina "Mosbank" direktors Genādijs Seļezņovs (Napoleons): "V.Putins nebija pazīstams un publisks cilvēks, un viņa darbošanās prezidenta administratora krēslā arī neparedzēja plašu popularitāti. Bet viņa darbs Federālās Drošības Birojā radīja pozitīva cilvēka iespaidu. Jauns, gudrs, mazrunīgs, punktuāls, sakarīgs un precīzs spriedumos. Tādēļ viņš viegli nokļuva valdībā. Bet, atklāti sakot, nevienam tobrīd prātā neienāca, ka premjera amatā viņš darbosies ar tik šauru programmu."

Savukārt Latvijas politiķiem svarīgākas ir personīgās ambīcijas un partiju uzvara vēlēšanās. Kandidāta atbilstība atbildīgos amatos izvērtēta netiek vai arī tā balstās primitīvos spriedumos – ja kandidāts kaut kur ir guvis panākumus, tiek prognozēts, ka viņš sasniegs teicamus rezultāts arī pilnīgi pretējā frontē. Nav noslēpums, ka amatpersonu vidū Latvijā sastopami "savējie" ielikteņi, kas nedod nekādu pievienotu vērtību. Tāpēc Latvijā nav pamanāmi strauji izaugsmes tempi. Valsti "velk" tikai daži cilvēki.

Izklāstīto notikumu attīstības scenārijs Krievijā ir kā paraugstunda tiem, kuriem rūp Latvijas nākotne. Mazā valstī, kurā balstiesīgo skaits ir ap 60%, pārāk nenopietni tiek uztverta politikas veidošana. Cilvēki dibina neskaitāmas partijas, šķeļot sabiedrību; kandidātus izvēlas, neanalizējot viņu spējas; bez kritiskas pieejas pēdējā brīdī nominē svarīgu posteņu kandidātus, uzskatot, ka visi var visu. Tāpēc cilvēki ar vāju loģisko domāšanu vada ministrijas, bankas, lidostu, bet par viņu kļūdām maksā iedzīvotāji. Bez iepriekšējas analīzes ļoti cienījams un talantīgs ārsts tiek uzaicināts kandidēt prezidenta amatā, bet vēlāk parāda savu netalantīgumu politikā, iemantojot nievas.

Sociālisma laikā bija prestižs amats – partijas sekretārs, kurš funkcionēja katrā kolektīvā vai iestādē. Dīvainā kārtā tika piemeklēti visatbilstošākie sociotipi (lielākoties Jeseņini). Arī Latvijas priekšgalā tolaik bija Jeseņini – B.Pugo, A.Gorbunovs. Vai mēs patiešām ejam atpakaļ, ja atbildīgiem amatiem neprotam piemeklēt atbilstošo tipu pārstāvjus?

Mūsu simts gudrajām galvām un ierēdņiem būtu ieteicams kļūt laikmetīgi gudrākiem un piesavināt tādas zināšanas, lai spētu objektīvi novērtēt cilvēka potenciālu: ko viņš spēs izdarīt, un ko no viņa nevajag prasīt un gaidīt. Par to stāsta socionika.

Materiāls bāzējās uz D.Midžija un K.Hačinsa grāmatu "Abramovičs: miljardieris no nekurienes" (Rīga, apgāds "Kontinents", 2006.g., 315 lpp.), taču šī raksta ietvaros socionikas eksperti ir izteikuši savu skatījumu.