Izprieca vai nepieciešamība?

Katra cilvēka uzvedību diktē noteiktas iekšējās prasības, kas savukārt ir saistītas ar viņa rakstura tipu. Ne visi ir dzimuši līderi, tāpat ne visi ir dzīves baudītāji. Lielākā vai mazākā mērā mēs ikviens protam savu dzīves pozīciju aizstāvēt, taču citu cilvēka rakstura īpatnību nezināšana bieži vien mūs ved pie aplamiem secinājumiem par viņu. Bieži gadās, ka mums simpatizē kāds cilvēks, bet sabiedrības negatīvā attieksme un viņa rīcības motivēšana mūsos rada negatīvu attieksmi pret to.

Nesen sabiedrību pāršalca ziņa, ka Valda Zatlera rīcībā nonākusi 65000 latu vērtais "Audi A8". Protams, daudzi mēļo, ka tas ir kārtējais bijušā prezidenta sievas Lilitas Zatleres pirksts. Taču šoreiz mēs mēģināsim atsegt dziļākos viņas rīcības motīvus, kas izriet no viņas socioniskā un psihosofiskā tipa.

Kā Dimā tipa pārstāvē Lilitā mājo apziņa, ka viss labais no dzīves ir jātver tagad, nevis tālā nākotnē. Viņai rūp sava un tuvinieku labklājība. Izsmalcinātos priekšmetus un dārgos interjēra elementus viņa izvēlas nevis tāpēc, lai dižotos vai izrādītos, bet lai radītu īpašu noskaņojumu un ērtības savai ģimenei, kura viņai pavisam noteikti ir pirmajā vietā. Tāda ir dubultā Dimā tipa sociālā loma sabiedrībā.

Dimā saderīgie partneri ir duāls Donkihots un aktivators Robespjērs (kāds ir Valdis Zatlers). Abi viņi ir pieskaitāmi zinātnieku, pētnieku un analītiķu tipiem. Jāmēģina būtu izprast, kāda ir zinātnieka dzīve – viņš sevi pilnībā velta augstākām idejām, ziedo savus spēkus un laiku tam, lai virzītu cilvēces progresu. Katram cilvēkam nepieciešams komforts, taču zinātnieka darbs prasa pielāgošanos arī diskomfortabliem apstākļiem. Vai būtu samērīgi prasīt, lai zinātnieks mājā nodarbotos ar komforta radīšanu? Nē, jo viņa saderīgais partneris apzinīgi uzņemas šos pienākumus. Tāds ir saderīgu attiecību noslēpums – saderīgs partneris spēj izpildīt tos pienākumus, un sniegt tādus padomus, kuri otram partnerim izdodas ar grūtībām.

Bez tam, Lilita Zatlere pēc sava psihosofiskā tipa ir dzīves baudītāja. Viņa dzīvo ar skaidru realitātes apziņu, saprot savus ieguldītos spēkus un to vērtību. Viņa zina savas materiālās vajadzības un tās aizstāv.

Dzīve kā prezidenta kundzei pavēra iespējas piepildīt daudzas vēlmes reālajā dzīvē. Daudziem cilvēkiem, īpaši sensorajiem tipiem (pie kuriem pieder Lilita), nav viegli pieņemt savas dzīves standartu samazināšanos, jo tas nozīmē atgriezties soli atpakaļ pagātnē. Tāpēc arī jautājums par pensijas izcīnīšanu, ko viņa risināja, ir nevis merkantilas intereses, bet savu un līdzīgu cilvēku dzīves vērtību aizstāvība. Padomājiet, vai katram viegli pieļaut, ka tiek krasi mainītas dzīves vērtības un to baudīšana?

Socionika dod zināšanas, ka cilvēkiem (kā atšķirīgiem sociotipiem) ir atšķirīgas vērtības. Ja sabiedrībā šobrīd visi zinātu socioniku, mēs neapšaubītu otra cilvēka rīcības motīvus. Bet varbūt tādā situācijā mēs saprastu, ka Zatlera kungs ir maz piemērots valsts prezidenta amatam, jo viņa sievai piemīt jau aprakstītas īpašības, un viņš no viņas gandrīz automātiski ietekmējās.

Mums katram ir sava unikāla loma sabiedrībā, kas iziet no rakstura tipa. Ja mēs katrs spētu pieņemt rakstura tipu atšķirības, sabiedrībā būtu daudz vairāk iecietības un daudziem sāpīgiem jautājumiem mēs kopīgi atrastu risinājumu daudz ātrāk. Tāpēc tiekšanās pēc labas dzīves ir nepieciešamība, ko automātiski diktē rakstura tips. Bet lai neatkārtotos tādi gadījumi, ka valstī svarīgos amatos nokļūst cilvēki ar izteiktām labumu baudīšanas vēlmēm, izmantojot arī amata dotās privilēģijas, ir nepieciešama citādāka pieeja viņu izvēlē. Ir pienācis laiks saprast, ka progresa laikmets prasa citas zināšanas. Mēs nedrīkstam orientēties pēc novecojušiem atlases principiem – labs cilvēks vai labs speciālists ne vienmēr būs labs valsts vadītājs. Pieredze liecina – bez socionikas turpmāk neiztikt!