Kā man palīdzēja socionika

Raksts publicēts www.sievietespasaule.lv 2010.gada novembrī

Gribu padalīties ar tevi priekā par jaunām zināšanām, kuras pie manis atnāca īpatnējā veidā. Pirms gada iepazinos ar kādu vīrieti. Arī viņam, tāpat kā man, bija manējai līdzīga neveiksmīgu attiecību pieredze, bērni, bet liela vēlēšanās turpmāk veidot saskanīgas attiecības un harmonisku dzīvi, turklāt viņam bija arī tādas dzīves recepte. Viņš iepazīstināja mani ar socioniku. Zinātni par cilvēkiem un attiecībām.

Pavisam esot 16 cilvēku socioniskie tipi. Viņš informēja mani par sava socioniskā tipa nosaukumu un palūdza ar testu palīdzību noskaidrot manējo. Tāpat viņš darīja zināmu, ka, lai lieki netērētu laiku, mēģināt veidot attiecības viņš sāks tikai ar savam sociotipam saderīgu sievieti. Katram no 16 ir tikai daži saderīgie, ar pārējiem attiecības veidojas sliktāk līdz pat konfliktam. Sākotnēji es par šādu attieksmi ļoti apvainojos, jo uzskatīju sevi par vienreizēju un neatkārtojamu cilvēku, kas nevar tikt ietilpināts nekādā standarta rāmī. Kašķējos un sūtīju viņu ratā ar visu savu stereotipisko socioniku. Tomēr viņš bija uzstājīgs, turpinot pārliecināt mani par socionikas iespējām, un es nolēmu nopietnāk sevi izanalizēt un atpazinu sevi vienā no 16 - Balzaka tipa aprakstā.

Un tad tikai viss sākās! Jo es beidzot, beidzot, beidzot atradu pati sevi. Lasīju un nebeidzu brīnīties. Sajūsminājos, dusmojos un jutos bezgala atvieglota. Atvieglota par to, ka es TĀDA pasaulē neesmu vienīgā. Ka pasaulē ir miljoniem cilvēku, kas darbojas manā „Balzaka” diapazonā, kas piedzīvo tādas pašas sajūtas, risina tās pašas problēmas un pasauli redz manām acīm.

Neizsakāmi brīnījos par to, kā kāds ir spējis mani aprakstīt. Kā tas ir iespējams, ka kāds mani, šo vienreizējo un neatkārtojamo cilvēku ir spējis tik precīzi un niansēti raksturot. Lasot savu raksturojumu es sapratu, kāpēc man ir tik grūti priecāties, ir mazsvarīgi tiekties pēc materiālām lietām, kāpēc man svarīgāks ir saturs, nevis forma. Es uzzināju, kāpēc mani nomāc mazi bērni un nepatīk saviesīgi pasākumi. Es noskaidroju iemeslus tam, kāpēc man burtiski riebjas atsevišķi cilvēki (drīzāk – atsevišķi socioniskie tipi) un kāpēc tik ļoti kaitina emocionālas izpausmes un nekautrīga izrīkošana. Es sapratu, ka esmu normāla, tipiska sava socioniskā tipa pārstāve. Jāatzīst, ka arī līdz šim es nesēdēju rokas klēpī salikusi un meklēju sevi gan vairāku gadu garās sarunās ar psihoterapeitu, personības pašattīstīšanas literatūrā, Bībelē. Tomēr socionika ar mani runāja man saprotamā valodā un ik dienu es par sevi atklāju ko jaunu un turpinu šo procesu līdz šim brīdim.

Iedvesmota no jaunajām zināšanām nolēmu socioniku apgūt nopietnāk un pabeidzu socionikas biedrības piedāvātos kursus.

Kļuvu zinošāka, drosmīgāka un „notipoju” savu ģimeni. Un jau atkal piedzīvoju kārtējo atvieglojuma pilno atklāsmi – noskaidrojās, kāpēc mammas aizrādījumi mani skar tik sāpīgi un dziļi, bet jaunākā māsa pēc līdzīgiem „uzbraucieniem” kā pīle noskurina ūdeni un dodas tālāk.

Aizvainojuma reizēs mammai pat esmu metusi ar grāmatu! Ir taču ļoti nomācoši vienlaikus mīlēt un ienīst savu māti. Izrādījās, ka man ar mammu ir konflikta attiecības, bet māsa ir mammas duālais (vissaderīgākais) partneris. Tagad, kad to zinu, konflikts, protams, nekur nav pazudis, bet nu mēs abas apzināmies mūsu attiecību statusu, esam to izrunājušas, noskaidrojušas savas sāpīgās vietas, cenšamies tās apiet vai galējā viedokļu dalīšanās gadījumā paliekam pie teikuma „ ai, nu mēs taču esam nesaderīgas”.

Atgriežoties pagātnē, esmu secinājusi, ka mana neveiksmīgā laulība bija divu nesaderīgu tipu savienība un ir patīkami saprast, ka nav vairs vērts sevi šaustīt un pārmests varbūtēji nepietiekamo cīņu par laulības saglābšanu, jo tāpat to nebūtu spējusi nekāda mana rīcība mūsu nesaderīgo socionisko tipu dēļ. Manās rīcībā nebija viņam pieņemamu instrumentu, mēs runājām katrs savā valodā, mums katram bija savas dzīves vērtības un atšķirīgi ceļi savu mērķu sasniegšanai. Turklāt zinot šo, nav vairs arī neviena sliktā - vainīgā - laulības izjukšanā.

Tāpat atceros laiku, kad strādāju darbu, kas man riebās. Toreiz vainoju sevi, jo likās, ka esmu nepietiekoši apzinīga, čakla, centīga. Tagad zinu, ka tolaik strādāju savām spējām nepiemērotu darbu, biju spiesta darboties ar savām vājajām pusēm, bet netika nodarbinātas stiprās. Ar atvieglojumu secinu, ka nebiju vis slikts darbinieks, bet tagad zinu, ka ir jāstrādā ar to smadzeņu daļu, kas darbojas visspēcīgāk un nevajag lieki izaicināt savas slimās un vājās vietas. Šobrīd darbs, nodarbinot manu stipro funkciju – loģiku – sniedz vislielāko gandarījumu un prieku, tāpēc apzināti meklēju iespējas nodarbināt to aizvien vairāk, tādējādi stiprinot to. Šī ir atbilde arī uz daudzu cilvēku sāpi par to, ka viņi nejūtas dzīvē piepildīti. Tas ir tāpēc, ka nenodarbināta stiprā funkcija vairo neapmierinātību ar sevi un savu dzīvi kopumā. Labā ziņa ir tā, ka apzinot savas stiprās funkcijas, cilvēks viegli var savu dzīvi mainīt uz labo pusi.

Socionika man palīdz veidot attiecības ar maniem bērniem un arī viņiem pašiem savā starpā. Jau iepriekš novēroju, ka viņi abi kā brālis un māsa ir ļoti draudzīgi un patiesi mīl viens otru. Sarunās ar viņiem esmu noskaidrojusi, ka savstarpēji viņi abi ir duālie (vissaderīgākie) partneri. Laikā, kad viņiem tuvojas pārejas vecums, ir pastiprinājušies strīdi, pagrūstīšanās un mammas mīlestības dalīšana. Socionika man dod mieru, jo es zinu, ka viņu strīdi ātri tiks nogludināti un aizmirsti, tie neatstās viņu dvēselēs nekādas pēdas. Viņi neaizskar viens otra personības vājās vietas un netraumē tās. Arī manas attiecības ar bērniem ir ļoti labas. Zinot viņu spējas, esmu bērnus ievirzījusi viņiem vispiemērotākajos ārpusklases nodarbību veidos. Dēls ir profesoriņš, viņu aizrauj lasīšana, izgudrošana, rokdarbi, tāpēc pat nemēģinu viņam uzspiests klasiskās zēnu nodarbes sportā. Meitai patīk dejot, dziedāt un gūt sabiedrības uzmanību, toties viņa nav piedabūjama pie grāmatu lasīšanas. Neskatoties uz to, mani bērni aug pārliecināti par sevi un ar apziņu, ka tieši tādi viņi ir vislabākie.

Socionika nav panaceja un mana dzīve ar tās iepazīšanu automātiski nav kļuvusi par rožu dārzu, tomēr socionikas zināšanas manā dzīvē ir ienesušas lielas pārmaiņas. Ir attīstījusies karjera, izveidojušās attiecības, par kādām sen biju sapņojusi, cēlusies pašapziņa un uzplaukusi īsta mīlestība pašai pret sevi. Ir izirušas draudzības un pazīšanās, kas iepriekš pastāvēja ar vieglu neapmierinātības fonu. Vairs necenšos par katru cenu uzlabot attiecības ar cilvēkiem, kuru klātbūtnē nejūtos komfortabli. Esmu kļuvusi harmoniskāka un apmierinātāka ar dzīvi.

Lai arī Tev izdodas!