Otrās kvadras valoda

 

Hamlets un Jeseņins

  • veiksmīgi pielieto visdažādākos neverbālās komunikācijas veidus – mīmiku, grimasi, ķermeņa kustības, žestus, mainot balss tembru (spilgts piemērs – Ivara Godmaņa runas pirmās prezidentūras laikā, kuras pavadīja bagātīgi žesti);
  • ar ārēju emociju izpausmi panāk lielāku efektu nekā ar loģisku pārliecināšanu;
  • sarunā uzdod garas jautājumu ķēdes, pat vairākus jautājumus uzreiz;
  • sarunā mēdz ieturēt dziļdomīgas pauzes, lai izceltu domas svarīgumu;
  • aizraujas ar jaunu emocionālas nokrāsas vārdu darināšanu, kas bieži nav atrodami vārdnīcā („točen”, „cilvēks zīmulis”);
  • sacer un plaši izmanto skaitāmpantus („oliņ boliņ džimpiņ rimpiņ vējiņ kājiņ knaukš”), tai skaitā izmanto šos pantiņus, pieņemot lēmumu par lomu sadalēm;
  • valodā daudz pārspīlētu salīdzinājumu (piemēram, „nāvīgi slikti”, „baigi kruta”, „sapņi smok” u.c.);
  • daudz tēlainu vārdu un izteicienu, simbolu („laika lauskas”, „mākoņgrēdas”, „valga migla skalo stiebrus”);
  • spilgti apraksta mistikas tēmu:
    „Vai jūs dzirdat, kā klusums kliedz?
    Kapos zārkus lauž līķi,
    tukšās istabās lien.
    Pār vēstures dīķi
    pasauļu vēji skrien,
    uz pleca raud brīvības sapnis”. (A.Skujiņa. Klusums).

Maksims un Žukovs

  • konkrētība līdz pārspīlējumiem (piemērs: Broņislavas Martuževas dzeja satur tikai konkrētību -
    „Zied gubu mākoņi pār mežu.
    Zied sēklas kartupeļu lauks.
    Gar miežiem soļojot pa ežu,
    Prāts rāms kā apputeksnēts augs.” (krājumā „Kā putni dzied”);
  • kategoriskums un uzstājība (piemērs: Māra Zālīte dzejolī „Maita” uzstājīgi septiņas reizes piemin „ķeizars ir liels maita”, operē ar cipariem: „trīs reizes sadūra”, „nu mostas kapos kareivji, cik daudz to ir bez skaita”);
  • emocionāla spiediena izdarīšana uz sarunu biedru vai auditoriju ar konkrēto, neizskaistināto, pārāk tiešo valodu (piemērs: Vladimira Putina runas);
  • pārliecinātība par savu taisnību, nepieļaujot alternatīvu un neietekmējoties no sabiedrības vairākuma;
  • daudz norāžu uz sistēmu, grupām, stingru disciplīnu, kontroli;
  • detalizēta izprašņāšana kā nopratināšanā;
  • šabloniski priekšstati par cilvēka spējām („tā vajag”, „citādi nevar būt”, „citas iespējas nav”, „tev jāzina”).

Kopīgais kvadras komplekss:

  • vainas meklēšana citā,
  • izvairīšanas no savu kļūdu atzīšanas (Linda Mūrniece: „Specvienību uz Bausku nesūtīju es”),
  • neparādīt vājumu.

Ja pirmā kvadra čalo kā bērni, tad otrā kvadra uzvedas bravurīgi kā pusaudži. Otrās kvadras spēks pielīdzināms vasaras spēcīgumam, kad dabā viss zied. Tās stihija ir uguns, kuru gandrīz nav iespējams apslāpēt, tāpat, kā otrās kvadras pārstāvjiem. Taču stihijas spēks parādās  visiem otrās kvadras pārstāvjiem, kas dod viņiem lielu cīņas sparu un enerģiju.

Otrā kvadra ir aristokrātu kvadra, ko sabiedrībā pamana kā elitāru. Tas izpaužas gan apģērbā (arī militārajā stilā), gan trauku un dizaina priekšmetu izvēlē, gan tieksmē norobežoties no sabiedrības (paslēpjoties aiz augstiem žogiem) un šķirojot sabiedrību pēc sociālā statusa un vietas hierarhijā.

Hamleta un Jeseņina aktiermāksla ārpus skatuves citu kvadru pārstāvjos bieži izraisa nepatiku, sašutumu un nevēlēšanos veidot dziļākas attiecības. Taču Maksimam un Žukovam ir nepieciešama tieši tāda savas kvadras ētisko sociotipu dzirksteļošana un uguņošana, lai viņus padarītu sabiedrībā pieņemamākus. Ar teatrālu uzvedību sabiedrībā izceļas Hamlets, kura uzdevums savā otrajā kvadrā ir stimulēt Maksima iekļaušanos sabiedrībā, atbruņojot viņu no dzelzs maskas. Savukārt Jeseņina šķietamā pakļaušanās īstenībā ir spēle Žukovam, lai vedinātu viņu saprast, ka, lai kaut ko panāktu, ne vienmēr nepieciešams spēks un bravūra. Īstenībā Žukova demonstratīvā bravūra ir ārišķīgās bruņas, kuras diezgan viegli krīt, sastopot fizisku pretestību. Līdzīgi ir ar Žukova  atbildību faktu priekšā – bieži Žukovs nepatikšanu gadījumā no pirmā plāna lomas nemanot aizslīd otrajā plānā, uzkraujot atbildību citam.

No otrā kvadras pārstāvjiem visskaidrākās atbildes dabūsi, ja skaidri, bez aplinkiem jautāsi „kas nepiciešams”. Otrā kvadra ir ļoti mobila, zinot mērķi, tās pārstāvji sasniedz rezultātus ātrā laikā. Viņi lieki nešķiež laiku bezjēdzīgās sarunās, necenšas iedziļinātos arī emocionālos sīkumos, bet ķeras „vērsim pie ragiem”.