Psiholoģija un socionika – sadarbības partneri vai konkurenti?

Pēc PSRS sabrukšanas 90.gados sabiedrībā partijas sekretārus strauji nomainīja psihologi. Katrā iestādē vai organizācijā sociālism laikā darbojās partijas sekretārs, kurš bija kā soģis, acuraugs, padomdevējs, samierinātājs un bieži arī attiecību izlīdzinātājs ne tikai iestādē, bet arī ģimenēs. Bieži cilvēki griezās pie partijas sekretāra, kurš iedziļinājās ģimenes problēmās un risināja strīdīgus jautājumus  - dalīja mantu, nosodīja neuzticīgos vīrus. Piemēram, ja vīrs bija neuzticīgs, sievai atlika aiziet uz viņa darbavietu un pastāstīt, kā rezultātā vīrs izpelnījās bargu partijas sodu. Tas viņu uz laiku disciplinēja un nebija jānodarbina tiesu sistēma ar laulības šķiršanu, jo vīrs dabūjis stingro partijas rājienu, bija spiests turpināt „godīgu” laulības dzīvi.

Tolaik skolās nedisciplinētos jauniešus kaunināja, atgādinot pionieru un komjauniešu pienākumus, jo gandrīz visiem vajadzēja tajās organizācijās sastāvēt. Iestājoties bija jādod zvērests, ko drīkst un ko nedrīkst darīt pionieris un komjaunietis. Kaut kādā veidā apkārtējā sabiedrībā valdīja mierīga līdzāspastāvēšana un savstarpēja saskaņa, kā arī cilvēki izjuta ideoloģisko bijāšanos.

Sākoties pārbūves laikam, iestādēs un skolās masveidā ienāca psihologi. Prese un sabiedrība ilgi iedibinātos tikumus un morāli ar saviem atkailinātiem rakstiem pamazām grāva, bet psihologam skolās un iestādēs vajadzēja panākt noteikta mikroklimata veidošanos, apelējot uz katra sirdsapziņu, atgādinot par morāles un ētikas normu saglabāšanu.

Vai psihologs palīdzēja? Atbilde viennozīmīga - skaidrs, ka nē!

Jau pēc 2000.gada jūtami tika samazinātas psihologu štata vietas iestādēs un skolās, motivējot ar naudas trūkumu. Ja psihologs būtu neaizstājams darbinieks, vismaz skolās, tad diezin vai skolas no viņa šķirtos, kaut arī līdzekļu trūkums lika izšķirties, ko atstāt un ko samazināt. Acīmredzot tā bija pirmā un vismazāk nozīmīgā štata vienība, no kuras skolu direktori izlēma atbrīvoties. Acīmredzot viņi sevi neattaisnoja.

Raksta mērķis nav diskreditēt psiholoģiju un psihologus. Ber šodienas modernajā laikmetā cilvēka problēmu risināšanā vajadzīga absolūti jauna pieeja. To arī uzsver psihologi, taču viņu izpratne krasi atšķiras no socionikas piedāvātās jaunās pieejas izpratnes.

Piemēram, psiholoģe raksta : „iepazīt pašam sevi – tā ir jauna pieredze, kas ļauj palūkoties uz sevi un savu dzīvi no cita skatu punkta.”

Kā var psihologs izskaidrot jēdzienu „palūkoties uz sevi no cita skatu punkta?”

Vai iespējams viena sociotipa cilvēkam „ieiet citā tipā” un paskatīties uz sevi citādāk? Šāds psihologa izteiciens ir pretrunā ar to, ko savulaik rakstījis Jungs un citi pasaulslaveni psihologi. Cilvēkam nav iespējams dzīvot un komunicēt kā divu tipu pārstāvim. Katrs cilvēks dzīvo kā viena sociotipa pārstāvis. Kur ņemt citu skatu punktu? Katram ir tikai savējais.

No raksta izlobījām, ka lielākoties tikai no klienta ir atkarīgs, vai rezultāts būslabvēlīgs un kāds tas būs.

Kad cilvēks ir saņēmies un aizgājis pie psihologa, bet nav spējis atrast kopēju valodu ar psihologu, psihologs liek klientam justies vainīgam. Jo psihologs vainu uz sevi gan neuzņemas, argumentējot, ka:

1) klientam ir „pārāk augstas, nereālas cerības.”

Socioniķa komentārs:

Katram sociotipam piemīt tādas prasības un cerības, kas izriet no viņa tipa, taču psihologs ne vienmēr spēj pareizi viņas novērtēt. Visticamāk, psihologam ir atšķirīgs sociotips, tāpēc viņš klienta prasības izvērtē kā pārāk augstas.

2) pastāv „speciālista un klienta nesaderība.”

Socioniķa komentārs:

Patīkami lasīt, ka psihologs atzīst nesaderības problēmu, tikai viņš nespēj to motivēt. Saprast savas attiecības ar klientu viņam spētu palīdzēt socionika. Vai nebūtu laiks viņu apgūt!

3) „patiesas vēlmes sevi izprast, pielikt pūles un ar sevi strādāt, trūkums.”

Socioniķa komentārs:

Lai sevi izprastu, ir jāapgūst socionika. Tad cilvēks uzzina un skaidri apzinās savus trūkumus. Psihologs nespēj paskaidrot trūkumu cēloņus, tāpēc klientu raksturo kā vājas gribas cilvēku. Visticamāk psihologa skatījumā klientam tiek uzdoti kādi nereāli sevis pārveidošanas pienākumi, kas nav iespējams.

4) „reizēm ir arī tā, ka cilvēkam vieglāk ir saņemt rūpes, uzmanību un līdzjūtību (pateicoties savām problēmām un ciešanām), nevis mainīt attiecības ar tām;”

Socioniķa komentārs:

Pēc šī komentāra jājautā, vai psihologs ir gatavs savam darbam? Kā motivēts, viņš ieguvis psiholoģisko izglītību? Ja cilvēks ir saņēmies un griezies pie jums, tad viņš jau ir atzinis savu problēmu. Varbūt arī līdzjūtība viņam ir vajadzīga, un tieši ar jūsu palīdzību viņš vēlas izkļūt no savām problēmām un mazināt ciešanas. Bet ja psihologam ir zems empātijas līmenis, tad arī viņš nespēj iedziļināties klienta problēmās.

5) „bieži cilvēkiem trūkst disciplinētības un metodikas, viņi vēlas visu un uzreiz un strādā pie tā ik pa brīdim, atkarībā no noskaņojuma.”

Socioniķa komentārs:

Disciplinētības un noskaņojuma trūkumam ir cēlonis, tādēļ, godājamais psiholog, acīmredzot jūs nevarat tikt ar to galā. Mēs iesakām – draudzējieties ar socioniķiem un mācieties socioniku, pretēji jums drīzumā savā profesijā pietrūks darba.

Psiholoģija un socionika ir nepieciešamas viena otrai. Procesā, kurā cilvēks ar noteiktu problēmu griežas pie speciālista pēc palīdzības, sava loma ir gan socioniķim, gan psihologam. Socioniķis ir diagnosts, kurš nosaka cilvēka tipu, un pieņemsim, ka savā veidā piekar tam „birku”. Tas ir tāpat kā rentgenologs uzņem attēlu, iedod rentgenogrammu pacientam, ar kuru pacients iet pie daktera un uzsāk ārstēšanu, vai pat izšķiras par operāciju. Kad socioniķis noteicis cilvēka tipu, kas pielīdzināms  „rentgena uzņēmumam” – klients griežas pie psihologa, kurš viņu ārstē. Socioniķis nespēj strādāt ar individuālām klienta problēmām, taču, ja psihologs zina cilvēka tipu, viņš to spēj „izvilkt” no problēmas.

Socionika ir savienojošais posms starp psiholoģiju un socioloģiju. Socionika tikai daļēji ielaužas psiholoģijā, bet viņa nevar to aizstāt. Socionika darbojas ar nemainīgo daļu cilvēkā. Nosakot tipu, socioniķis pārvēršas par tādu kā instrumentu, kurš pamana raksturam atbilstošās iezīmes un saprot, ja cilvēkam radusās saskarsmes problēmas. Un spēj izskaidrot, kādēļ tās radušās.

Socionika ir reizē humanitāra, sociāla un dabas zinātne, jo tā izmanto dažādas metodes. Socionika nepieciešama visiem! Tā jāievieš skolās un jāievada kultūrā. Pasaule vairs nevar novērsties no socionikas, jo viņa savu vērtību ir pierādījusi. Socionika ir vajadzīga mums, mūsu bērniem, un jo ātrāk, jo labāk mums visiem.