Mana atnākšana pie socionikas

                

 

       Pie socionikas es nonācu pamazām, kaut arī biju tuvumā tās ieviesējai Latvijā. Sākotnēji es to uztvēru kā kārtējo sacerējumu, kura mērķis ir aizraut lasītāju ar kaut ko jaunu, bet ne visai reālu. Ticēt socionikai sāku brīdī, kad tika iznācis otrais Nepārveido sevi, tikai uzzini, kas esi izdevums, kurā parādījās nopietnākas tabulas, simboli, shēmas un psihes modelis. Tad es viņu uztvēru pamatīgāk, iedziļinoties un analizējot. Tas man ļāva noticēt, ka socionikas teorija ir, matemātiski sakārtota un zinātniski pamatotas.

 

       Protams, kā ikviens, arī es sākotnēji izanalizēju visus sev vistuvākos cilvēkus, bet tomēr to vēl pieņēmu kā spēli. Tā sāka izplatīties arī starp mūsu ģimenes draugiem un bija pat nedaudz uzjautrinoši paziņu lokā paanalizēt kādu no zināmiem pāriem. Pagāja kāds laika sprīdis, un sapratu, ka gandrīz neviena draugu tikšanās vairs nenotika, nešķetinot kārtējos attiecību samezglojumus ar socioniku.

       Sāku pārliecināties par socionikas efektivitāti, un tā atbilda patiesībai. Tad nobrieda doma socioniku pielietot darbā, jo gribējās uzlabot biznesu līdz pilnībai. Sākām tipot vadošos darbiniekus, īpaši tos, kuriem bija uzticēts vadīt un pārraudzīt citus, uzmanīt darba procesus. Nosakot sociotipus pēc testiem, samulsumu radīja tas, ka gandrīz visi, līdz pat 97%, mums sanāca Štirlici. Jā, Štirlics patiešām ir labākais procesu vadītājs un administrētājs. Taču rezultāts neatbilda īstenībai.

       Tad mēs ar dzīvesbiedru sapratām, ka socionika jāsāk mācīties nopietni, lai cilvēkiem tipu varētu noteikt intervijā. Tas krasi uzlaboja profesionālu darbinieku meklēšanu, jo īpaši gadījumos, kad bija nepieciešams atrast vadošos speciālistus.

 

       Es sapratu, kāds sociotips man jāpiemeklē, lai darbotos komfortablā tandēmā ar mani, darba procesā viens otru papildinātu un piešķirtu tam efektīvāku virzību. Tas pilnībā attaisnojās!

      

       Tagad ir pienācis brīdis tikpat dziļi un pamatīgi apgūt psihosofiju – socioniku papildinošu zinātni. To esmu pieņēmusi gandrīz uzreiz. Galvenokārt tādēļ, ka psihosofija man deva atbildes uz vairākiem jautājumiem, ko nevarēja tik pamatīgi izskaidrot socionika. Piemēram, kādēļ es neiekļaujos tipiskā Balzakā. Man bija samērā sāpīgi, ka socionikas raksturojumos es kā Balzaks vienmēr tiku dēvēta kā pārāk kritiska, skumīga, mazrunīga un ne visai iejūtīga. Izrādījās, ka tieši mans psihosofiskais apakštips Augustīns manī rada šīs Balzakam netipiskās iezīmes. Jo Augustīnam loģikai blakus stāv emocija, kura man patiesi ir spēcīga. Tādēļ es pilnīgi parakstos zem Augustīna, kurš mani padara priecīgāku, sabiedrisku, pozitīvāku, kuram samērā reti uznāk depresijas, labprāt ieklausās līdzcilvēku bēdu stāstos un dod padomus, kurš prot veselīgi pasmieties arī par sevi, ja pelnījis.

Larisa Miķelsone, ekonomiste, uzņēmēja, socionikas eksperte.

 

Teksts un foto ņemts no V.L. Miķelsones grāmatas: Atrodi sevi.

 

Redakcijas piebilde: Šobrīd Larisa ir apguvusi arī psihosofijas teorētiskos pamatus.